Pēc desmit gadu mokoša, bīstamiem pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem pilna perioda visā pasaulē slavenie Latvijas drošības dienestu struktūru «asi» veikuši vienu no grandiozākajām operācijām pasaules pārskatāmajā vēsturē.
Pēc desmit gadu mokoša, bīstamiem pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem pilna perioda visā pasaulē slavenie Latvijas drošības dienestu struktūru «asi» veikuši vienu no grandiozākajām operācijām pasaules pārskatāmajā vēsturē. Ir notverts spiegs! Latviešu tauta, kas ar neaptveramu sasprindzinājumu gaidījusi šo svinīgo un svēto brīdi, ir atalgota: naidīgās valsts pārstāvētais rakaris kā jērs, iedzīts melnās maskās tērptu vīru aplokā, ir padevies mūsu varas iestādēm. Šis neapšaubāmi samaitātais un bīstamais subjekts ilgstoši vācis informāciju par mūsu tēvu zemes visslepenākajiem objektiem un par dažiem simtiem «zaļo» to nodevis mūsu naidniekiem. Brīdi, kad notika kārtējais kaunpilnais informācijas nodošanas gadījums, pie spiega, izmantojot garos treniņu gados iegūto pieredzi, bija pielavījies viens no mūsu pretizlūkošanas celmlaužiem Jānis Kandisonovičs un iekliedzis viņam ausī: – kāp zemē, beidz taurēt! Spiegs, protams, zaudējis jebkuras pretošanās spējas un atdevies Kandisonoviča dzelžainajām rokām.
Tā ir Latvijas lielākā diplomātiskā (un visu citu veidu) uzvara. Neticiet, jūs, nezinošie, ja kāds jums cenšas iegalvot, ka ārzemju specdienesti par mūsu mazo (bet garā lielo) valsti zina visu no «labrīt» līdz «āmen».
Zina pat to, kur palikuši trīs, desmit, trīsdesmit un trīsdesmit trīs miljoni. Pat to, ko nacionālās drošības priekšnieks ēd vakariņās, ar ko ēd un ko dara pēc tam. Pat to, kas iekšā ar trejdeviņiem zieģeļiem aizdarītajā «maisā». Pat to, ko mūsu pretizlūkošanas «asi» nevar iedomāties – ka kaut ko tādu vispār iespējams zināt, ka vispār kaut kas tāds baltajā pasaulītē atrodams. Visu, mīļie! Un ne jau tāpēc vien, ka mūsu kandisonoviči kādreiz bijuši «viņējo» kandisonoviči. Vispirms jau tāpēc, ka vienīgais, kas mūsu daudzcietušajā valstiņā ir slēpjams (un ne jau no specdienestiem), ir vietējie «darījumi», kuru rezultātā vienmēr kaut kas kaut kur pazūd, bet, ja arī nāk klāt, tad visbiežāk līdzīgi kā «stellum stellarium» lietā.
Ak, bet neticiet, ja jums to kāds cenšas iegalvot! Neticiet pat tad, ja svešais jums stāsta, ka «slepeno» informāciju jau nemaz nevajag pirkt par naudu: to mūsu specdienesti kaisa pa ielām un atstāj vecos automobiļos. Tos, kas to gvelzīs, aiz mēles rausta tie paši «špioni», kas kāro mūsu dižos noslēpumus.
Mūsu valsti un jo īpaši tās galvenos darba rūķus pēdējā laikā droši vien nelabvēlīgā zvaigžņu stāvokļa dēļ sākuši tiranizēt arī teroristi. No Starptautiskā valūtas fonda… Iedomājieties, kāda nekaunība! Šie nāk un pieprasa, lai mūsu valdīšana (tak jau neatkarīga!) samazina sava budžeta fiskālo deficītu, kas, teroristuprāt, rodas no nejēdzīgas saimniekošanas un neprasmīgas ienākumu un izdevumu sabalansēšanas. Kādi murgi! Visiem zināms, ka šī valdīšana ir labāka par visām iepriekšējām un nākamā būs vēl labāka utt. Turklāt teroristu prasības tiek neiedomājami absurdā veidā saistītas ar mūsu valsts iekļaušanos sapņu zemē ES. Tas jau nav tikai terorisms, tā ir visnekaunīgākā un nepanesamākā šantāža. Neskumsti, tauta, nāks mūsējie specdienesti pelēkos vadmalas svārkos un sāksies teroristu iznīdēšanas gads.
Arī svešzemju dezinformatori sarosījušies. Mūsu valsti – Eiropas labāko valsti –, ko vada prasmīgākais centra uzbrucējs un sakārtojuši godīgākie politiķi, dezinformatori ierindojuši to banānzemju vidū, kur ir vislielākās problēmas ar varas korupciju, politikas un ekonomikas necaurskatāmību. Ak, naivie! Tieši otrādi. Vai tad katrai jēra dvēselei nav redzams, saprotams un arī izbaudāms mūsu valsts dzīves visu procesu atklātums, visu šaubīgu lietu publiskošana līdz pēdējai melnuma krimstalai? Rau, kā noskaidrojām patieso valdības vadītāju. Rau, kā atdevām godu īstenajam privatizācijas bīdītājam. Rau!
Vai gan mūsu valdīšana nav godīgi pateikusi, ka nākamā gada budžetā deficīts tomēr būs? Jā, iepriekš tika apgalvots, ka nebūs. Nu un tad? Iepriekš ir iepriekš un tagad ir tagad. Vai gan mums nav bezdeficīta budžeta? Ir, tas ir, nav. Ja nav, tad tas ir «iepriekš», un rīt mēs to arī neslēpjot pateiksim. Bet tādēļ jau nav visādiem (tādiem) jānāk un jāizplata apšaubāmas ziņas.
Lūk! Tādas, kā «deputāti grib sev jaunas kompensācijas». Tā taču ir absolūta muļķība. Paprasiet ikvienam mūsu tautas kalpam – vai tu gribi jaunas privilēģijas? – un jūs saņemsiet skaidru un viennozīmīgu: nē, negribas gan… Cita lieta, ka deputāti (protams, negribot) šīs privilēģijas saņems. Tā, jēra dvēsele, ir cita lieta, kā tu pats saproti. Negribot dabūtais taču nav tas pats, kas gribot saņemtais. Vai ne?
Un vispār – ko tu te muldi!
