Gaišā maija pēcpusdienā Zaļenieku pamatskolā svinēja svētkus – tika godināti skolotāji – bijušie un arī tie, kuri pašreiz strādā skolā.
Gaišā maija pēcpusdienā Zaļenieku pamatskolā svinēja svētkus – tika godināti skolotāji – bijušie un arī tie, kuri pašreiz strādā skolā.
– Tā būs jauna tradīcija – mācību gada noslēgumā pateikt paldies par pedagogu padarīto darbu, – teica direktore Ruta Karlsone.
Atceros kādu sarunu, kurā visai augstprātīgi tika pavēstīts, ka par skolotājiem tagad strādājot tikai fanātiķi, pensionāri vai…, piedodiet, to pēdējo neminēšu, lai tas paliek uz teicēja sirdsapziņas. Skolotāja profesija, ko ne viens vien vērtē tik nievājoši, ir stipra tieši ar savu mūžīgumu. Jau pirms daudziem tūkstošiem gadu kāds zvērādās tērpies vīrs rādīja bērneļiem uz alas sienas uzzīmētu briedi un mamutu. Laiks mainījis šā darba saturu, bet ne formu.
Profesijas vēsture ir gara, tajā bijusi visdažādākā attieksme pret skolotāju un visdažādākās prasības pret viņu. Senās Romas valstī zemnieku bērnus bieži lasīt un rakstīt mākā ievadīja izbijuši zemnieki un amatnieki, kam vairs nebija spēka nodarboties ar savu pamatprofesiju. Valstī nevienam neinteresēja, cik ilgi bērni tiek mācīti, un skolotājs atšķirībā no augstākās skolās strādājošiem nekādu cieņu un atbalstu nebaudīja. Bet viduslaikos kādā austrumzemes skolā uzskatīja, ka skolotājam, ja viņš neprata atbildēt uz kādu audzēkņa jautājumu, jādodas tuksnesī, lai vadītu laiku pārdomās un atbildes meklējumos.
Mūsdienās it kā apvienojušās šīs nianses – tiec galā jebkuros apstākļos, bet – ja kas – tu taču esi skolotājs!
Tev jāvar un jāprot viss!
Apbrīnu un cieņu pelnījuši skolotāji, kuri visu darba mūžu ir nostrādājuši skolā. Sevišķi, ja tā ir laukos, kur pilsētas labumi tālāk, bet spējīgākie bērni uz turieni tiecas pat no vidējām klasēm.
Pārdomas rosināja svētki Zaļenieku pamatskolā. Direktore Ruta Karlsone savā uzrunā raksturoja skolas būtību: tā māca mīlēt darbu, tēvu zemi, savus tuvākos. Direktores pateicības vārdi katram skolotājam par viņa darbu mācību gada laikā netieši raksturoja pedagoga ikdienu. Tātad pedagogs
«ir ar apbrīnojamu izdomu un enerģiju»,
«raksta grāmatu»,
«grūto gadu skolā iztur, papildus mācoties augstskolā»,
«sagatavo konkursam tik labi, ka audzēkne nopelna braucienu uz Vāciju»,
«uztur jaunības garu skolā»,
«ir ar apbrīnojamu mieru un nerviem»,
«lasa dzeju»,
«prot jebkuram palīdzēt pie datora»,
«ir ar dabas dotu talantu, ko vislabāk var izpaust tieši skolā»,
«kopā ar bērniem vada visas diskotēkas»,
«tērē savu personisko brīvo laiku skolai».
Personiskais laiks, kas veltīts darbam, – tā ir īpaša tēma, kas tiek skarta vienmēr, kad tiek runāts par paveikto skolā.
Četrdesmit gadu Zaļenieku skolā
Sirmais skolotājs Jānis Giniborgs, ko tieši tajā saulainajā maija dienā Zaļenieku skolā sveica astoņdesmitajā jubilejā, te nostrādājis no 1949. līdz 1989. gadam. Jubilārs labprāt atcerējās pēckara gadu skolu, kad uz Zaļeniekiem nāca mācīties bērni no plašas apkārtnes. Kā nu kurš bijis ietērpts! Kājās – gumijas zābaki vai citi darba apavi. Īstas garderobes nebija, tos pašus ielas apavus valkāja arī telpās. To tīrīšanu toreiz par slaucīšanu saukt neesot varējuši…
Skolotājs Giniborgs, kas mācīja matemātiku, rasēšanu, fiziku, kā ilgu laiku skolā vienīgais vīrietis apņēmās pasniegt arī darbmācību. «Kabinets» bija tukša telpa, jo iepriekšējais skolotājs visus darbarīkus bija paņēmis līdzi. Pamazām saviem spēkiem tika sagādāta visa iekārta, daudz ko atnesa arī bērni.
Kad Jānis Giniborgs aizgāja pensijā, divus gadus uz skolu brauca skolotājs no Jelgavas. Taču darba samaksa bija maza, lauku skolā pilnas slodzes šajā mācību priekšmetā nebija, un skolotāja ieinteresētība saplakusi. Arī pēc tam kādu laiku neviens īsti neiestrādājās.
– Sakne dziļāka, – sirmais skolotājs dziļdomīgi nosaka, – skolā paliek entuziasti.
Viņš pats, skolas ēkā dzīvodams, daudz laika arī vakaros varēja veltīt skolas darbam. Tā bija sirdslieta.
Tagad Zaļenieku zēniem darbmācību māca skolotāja Dainuvīte Cirīte – vienīgā sieviete, šā priekšmeta skolotāja, Jelgavas rajonā. Skolā atzīst, ka šis ir ļoti veiksmīgs risinājums.
«Skolotāj, iesim reizē!»
Kas skolotājam dod spēku turēties pretim dažādiem vieglāka darba un lielākas algas vilinājumiem? Zaļenieku skolotāju svētku viešņa Liliāna Štauere nosauca trīs pamatvērtības: aicinājums, talants, darbs – bez tām nevar būt skolotāja. Kopā satur skolas vadība ar savu attieksmi un paraugu. Bijusī skolas direktore Valentīna Vjatere atcerējās:
– Metos katrā darbā pirmā. Par mani jau teica: Vjatere skolā var mierīgi arī grīdu izmazgāt. Skolotājus godināju par vismazāko darbu. Uzskatu, ka saskarsme vieno kolektīvu. Šķita svarīgi pajautāt skolotājai, kam norūpējies vaigs, – kā es varu jums palīdzēt?
Latviešu valodas un literatūras skolotāja Elizabete Leite novērojusi, ka atšķirībā no padomju laikiem, kad skolēni pēc stundām steidzās uz mājām, tagad viņi cenšas palikt skolā ilgāk. Reizēm pēc garās darbdienas gribas pabūt vienai un mājupceļā visu mierīgi pārdomāt, bet tad atskan spriganas balsis:
– Skolotāj, mēs jau jūs gaidām, iesim reizē!
Un šādi brīži arī dod gandarījumu.
Pagastā – nodrošinātākie, valstī – …
Jelgavas rajona Izglītības pārvaldes vadītājs Uldis Gāle atzīst, ka lauku skolas prestižs ir audzis, dažkārt tā ir vienīgā vieta pagastā, kur notiek izglītojošie pasākumi. Lauku skolotājs ir divējādā situācijā. Laikā, kad daudzi lauku cilvēki ir bezdarbnieki, materiāli maznodrošināti, tiek uzskatīts, ka skolotājs ar nodrošinātu darbu un stabiliem ienākumiem ir labākā situācijā nekā pārējie. Pagasta mērogā tas patiesi nav maz. Taču valsts līmenī skolotājs ir viens no viszemāk atalgotajiem. Nepieciešama papildu slodze – gan lielāks stundu skaits, gan darbs savā piemājas saimniecībā, lai papildinātu ģimenes budžetu. Taču ar skolotāja algu vien ģimeni neuzturēsi, tāpēc vīrieši skolotāja profesiju izvēlas reti. Esam aizmirsuši laiku, kad lauku skolotājam bija dažādas materiālas privilēģijas – nevajadzēja maksāt par dzīvokļa īri, elektrību, malku, jaunie vīrieši tika atbrīvoti no dienesta armijā. Tā visa vairs nav, un šodien to daudzi uzskatīs par pareizu lietu kārtību.
Skolotāja darba diena ir tikpat gara kā visiem (astoņas stundas reiz pieci) un vēl garāka, vadot mācību stundas, gatavojoties tām, labojot bērnu darbus, apmeklējot vecākus, rīkojot ārpusstundu pasākumus. Samaksāts tiek par darba slodzi, kas ir, ja kāds to vēl nezina, 21 stunda. Kurš skolotājs ir bijis spiests izšķirties par lielāku pasniedzamo stundu skaitu, tas saņem nedaudz vairāk. Skolotāja darba stunda maksā aptuveni 50 – 80 santīmu…
Mācību gads aizritējis. Cik ir skolu, kur tā kā Zaļeniekos uzaicina vecos un tagadējos pedagogus, lai pateiktu paldies? Daudzi gan to nosauks par «pliku», taču tie, kas par pedagogiem kļuvuši sava aicinājuma vadīti, zina, ka patiesās vērtības jau latos nemēra.
