«Esmu izvēlējies šo ceļu iet, un noguruma nav,» jautāts, vai nav paguris, jau no 2001.gada vadot Jelgavu, atbildējis Jelgavas Domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš.
«Tā dzīve ir pietiekami strauja…pilsēta ir ļoti daudzveidīga, tā daudz prasa. Pašvaldībā tas ir raksturīgi, ka tev ir visas dzīves sfēras. Tev jābūt gan uzņēmējam, gan administratoram, gan medicīna jāpārzina,» A.Rāviņš skaidrojis laikrakstam «Diena» .Vaicāts, vai pašvaldību vadīšanai tomēr nav kāda ilguma cenza, pēc kura draud zināma stagnācija, Jelgavas domes priekšsēdētājs sacījis: «Grūti ir pateikt, varbūt attīstītā sabiedrībā tas būtu savādāk, ļoti iespējams, ka iestājas stagnācija. Bet mums dzīve tik strauji rit uz priekšu… un tu nevari ne mirkli tā atlaisties un teikt – nu viss ir padarīts.»Atbildot uz laikraksta jautājumu, kas ir vieglāk – būt par ministru vai pilsētas galvu, A.Rāviņš teicis: «Nu ministram ir jāredz viss lauciņš, kas, protams, ir sarežģīti. Tas sarežģītākais un nepatīkamākais ir, ka, būdams ministrs, tu bieži vien neredzi to tiešo rezultātu. Kā pilsētas galva tu redzi to tiešo, taustāmo sava darba rezultātu. Un, ja tu dabū pa muguru, tad skaidri redzi – par ko. Ministrs bieži nesaprot, par ko viņu sit. Tāpēc man ļoti patīk šis pilsētas vadīšanas darbs.»Runājot par krīzi Latvijā, A.Rāviņš stāstījis, ka, pēc viņa domām, krīze zināmā mērā sāk beigties. «Un tas arguments ir – paskatoties uz pilsētu, valsti, es redzu, ka beidzot esam sapratuši – bez darba nekā nebūs. Sākam to saprast, ka nekustamo īpašumu tirgus nav tas, ar ko sev nopelnīsim labāku dzīvi. Ražošana kļūst par aizvien svarīgāku nozari. Ja paskatāmies pilsētu, tad apstrādājošā rūpniecībā 60% ir eksports. Piecu gadu laikā tas ir dubultojies.»
