«Atvainojiet, pusnaktī mēs slēdzamies ciet!» sestdienas vēlā vakarā kādā Jelgavas ēdināšanas iestādē paziņoja viesmīle, uz galda uzliekot vienreizējas lietošanas plastmasas glāzi, kas nozīmēja – kokteilis no stikla glāzes jāpārlej tajā, lai līdz naktij pie galdiņiem nebūtu ne miņas no klientiem. Pirms tam viņa ar kolēģēm jau paspēja noslaucīt kafejnīcas galdiņus un papildināt cukurtraukus, lai no rīta tie būtu pilni. Klientu zālē iznāca pat virtuves darbinieki, kas, klusi paužot savu neapmierinātību, traucēja baudīt vakaru ne tikai vietējiem, bet arī viesiem – ap 15 Krievijas daiļslidotājiem un viņu pavadoņiem. «Mēs paliksim sēdēt šeit,» caur jokiem nopietni paši sev paziņoja Jelgavas viesi, kas bija pārsteigti, saprotot, ka padsmit minūtes pirms pusnakts viņiem jāapēd ēdamais un jāizdzer glāžu saturs.It kā viss saprotams – ir savs darba laiks un savi noteikumi. Bet tomēr. Man kā klientam nav jāredz, kā oficianti mazgā galdus un gatavo telpas nākamajai dienai. Izvēloties konkrētu kafejnīcu, es gaidu to servisa līmeni, ko iestāde sola. Bet tā vietā sev aiz muguras man jājūt pavāru un viesmīļu caururbjošie skatieni, kuros salasāms aicinājums pēc iespējas ātrāk doties mājās, un jāsarkst pilsētas viesu priekšā par to, ka krīzes gadi klientu apkalpošanai nemaz nav nākuši par labu un apmeklētājs joprojām nav prioritāte.Kamēr valstsvīri stāsta, ka sākam atkopties no krīzes, daudzi uzņēmēji turpina gausties par smagu situāciju, bet darbinieki – par mazām algām un labu darbavietu trūkumu. Izskatās, ka krīze, par kuras beigām gan vēl māc šaubas, mūs nav padarījusi gudrākus.
