Iestājoties par dzīvības saglabāšanu, kristieši piedalās Lūgšanu gājienā un uzņemas nedzimušo mazuļu garīgu adopciju
«Mūsu aicinājums ir būt par dzīvības vēstnešiem Latvijā. Mēs vēlamies aizstāvēt cilvēka dzīvību, viņa cieņu, laulību un ģimenes svētumu, morālās vērtības ne tikai ar vārdiem, bet arī ar saviem darbiem,» tā sevi piesaka kustība «Par dzīvību». Organizācija, kas darbojas katoliskās baznīcas paspārnē un apvieno jebkurus labas gribas cilvēkus neatkarīgi no reliģiskās pārliecības, stingri iestājas pret abortiem. Šī dzimstības regulēšanas metode tāpat ir pilnībā nepieņemama pārējās kristīgajās konfesijās, jo tālāk par medicīnisko un ētisko šis jautājums sniedzas garīgajā jomā – kā var nogalināt visas dzīvības Devēja radīto! Pērn Latvijā šādi nebūtībā aizgājuši desmit ar pusi tūkstoši mazuļu. Iespēja dzīvot tikusi 18,5 tūkstošiem.– Cik patlaban kustībā ir aktīvo dalībnieku un kādas ir jūsu galvenās darbības dzīvības aizstāvībā, jautāju «Par dzīvību» valdes priekšsēdētājam Gintam Jēkabsonam (attēlā).Dokumentos skaitāmies 31 biedrs, taču aktīvi darbojamies tikai kādi desmit. Sākumā, kad kustība tika dibināta, tajā iesaistījās daudz jauniešu, bet, laikam ejot, daļa apprecējās un vairs nevarēja tik ražīgi piedalīties kustības aktivitātēs, bet ceru, ka viņi mūs atbalsta ar lūgšanām. Kustība dibināta, lai rūpētos par cilvēka dzīvi no ieņemšanas brīža līdz viņa dabiskajai nāvei. Viens no veidiem, kā cīnāmies pret abortiem, piemēram, ir Lūgšanu gājiens. Tas notiek reizi mēnesī, kad kājām Rīgā ejam uz noteiktu slimnīcu, kurā tiek veikti aborti. Pirms gājiena mums ir Svētā mise. Pēc tam dodamies ceļā un visu laiku lūdzamies gan par ārstiem, kuri veic abortus, gan par vecākiem, kuri nolēmuši šādu soli spert, gan arī par bērniņiem, kuri miruši abortā. Kustībā ir arī iespējams salikt «Garīgās adopcijas» svētsolījumus. Tas nozīmē, ka jebkurš cilvēks var garīgi adoptēt kādu bērniņu, kurš ir mātes puncī, lai viņš tiktu pasargāts no aborta. Par šo mazuli jālūdzas deviņus mēnešus katru dienu. – Kā jūs raksturotu sabiedrības noskaņojumu abortu jautājumā? Vai tas pēdējā laikā ir mainījies?Gribētos teikt, ka viedoklis noteikti ir mainījies. Saskaroties ar jauniem saderinātiem pāriem, kas gatavojas laulībām, dzirdam, ka viņi nekad neveiks abortu. Palasot interneta vietnēs diskusijas par šiem jautājumiem, arī manāma pozitīva iezīme. Es domāju, sabiedrība pamazām sāk izglītoties. Taču tā jāizglīto vēl vairāk. Mūsdienās notiek manipulācija ar vārdiem. Abortu, piemēram, nesauc par slepkavību, kaut pēc būtības tas tāds ir. Kustība būtu ar mieru doties uz skolām un izglītot jauniešus, bet ne visur mūs ņem pretī. – Vai kristīgo draudžu iesaistīšanās pretabortu kustībā ir pietiekama?Godīgi sakot, tā varētu būt lielāka. Protams, nevaram vainot tikai draudzes. Arī no mums vajadzētu nākt iniciatīvai, bet atkal atduramies pret resursu trūkumu. Kas attiecas uz citām konfesijām, kurās notiek līdzīgas aktivitātes, vēlētos lielāku sadarbību. Vajadzētu apvienot spēkus, citādi sitamies katrs savā stūrīti un rezultāts nav no labākajiem. Protams, liels paldies jāsaka visām tām draudzēm ar prāvestiem priekšgalā, kas mūs atbalsta gan materiāli, gan garīgi. Bez tā mēs nevarētu pastāvēt.– Kādus soļus situācijas uzlabošanai pēc iespējas ātrāk vajadzētu spert valdībai?Ideālais variants būtu aizliegt abortus. Sākt raudzīties uz cilvēku kā vērtību. Sniegt lielāku atbalstu ģimenēm, lai tās būtu ieinteresētas laist pasaulē bērniņus. Žēl, ka neizdevās pieņemt likumu par obligāto ultrasonogrāfiju mātēm, kuras gatavojas veikt abortu. Domāju, tas daudzkārt būtu samazinājis to skaitu. Būtu labi, ja arī tēvi piedalītos šajā procesā, lai arī viņi redzētu, ko grasās nogalināt. Sievietei ir svarīgi just vīrieša atbalstu, ka viņš spēs parūpēties par nākamo ģimeni. Mēs, kustības «Par dzīvību» aktīvisti, turpināsim lūgt Dievam žēlastību, lai apskaidro mūsu politiķu prātus attiecībā uz abortiem, kā arī par visu sabiedrību, lai tā ātrāk tiktu laukā no šīs «nāves kultūras». Dāvida psalmsJo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. Es Tev pateicos, ka esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina. Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts, zemes dziļumos veidots. Tavas acis mani redzēja kā vēl bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas.»139. psalms, 13. – 16. pantsJādod vairāk laika pārdomāmSolveiga Ābola, Jelgavas pilsētas slimnīcas vadītāja Mūsu slimnīca nav vienīgā ārstniecības iestāde pilsētā, kur tiek veikti aborti, tāpēc precīzi situāciju šajā jautājumā nevaram raksturot. Statistika gan liecina, ka abortu skaits trīs gadu laikā palicis aptuveni tāds pats ar nelielu tendenci samazināties. 2009. gadā pārtraukt grūtniecību Jelgavas slimnīcā bija izlēmušas 164, 2010. gadā – 138, bet pērn – 132 sievietes. Lielākoties viņas uz to mudinājušas sociālas problēmas. Vērojot diskusiju, kas patlaban notiek šajā jautājumā, šķiet, visām iesaistītajām pusēm nebūs viegli vienoties par kādu konkrētu rīcību. Piekrītu, ka sievietēm būtu jādod vairāk laika pārdomām.Parādīt, ka pastāv cita iespējaAndris Briggs, Ozolnieku baptistu draudzes mācītājs Bībele māca, ka cilvēka dzīvība sākas jau mātes miesās. Tā ir brīnišķīga un svēta, un Dievs to pasargā. Tāpēc esmu bēdīgs redzēt, ka Latvijā un visā pasaulē veic tik daudz abortu. Esmu par to, ka cilvēku tiesības sāktos jau pirms dzimšanas. Kristīgās draudzes šajā jautājumā varētu parādīt, ka ir pilnas ar Dieva mīlestību un spēj palīdzēt topošajām māmiņām, lai viņām nevajadzētu izšķirties par labu abortam. Draudzēs ir pietiekami daudz ģimeņu, kuras būtu ar mieru adoptēt šos bērnus, mīlēt un rūpēties par viņiem. Mums jāparāda, ka pastāv arī cita iespēja. Savukārt sievietēm, kas abortu izdarījušas un pārdzīvo to, gribas teikt – Jēzū Kristū nav nekādas pazudināšanas. Dievs ir žēlastības pilns. Ikviens var nākt pie Viņa un atrast mierinājumu.Baisi, ka dzīvībai nav vērtībasRalfs Kokins, LU Teoloģijas fakultātes dekāns, Jelgavas luterāņu mācītājs Abortu statistika ir savdabīga liecība tam, kas patiesībā notiek cilvēku sirdīs, dvēselēs, domāšanā, attieksmē pret dzīvi un dzīvību. Ir baisi, ka dzīvībai mūsu it kā attīstītajā sabiedrībā praktiski nav nekādas vērtības. Arī sabiedrības attieksme ir bezgala vienaldzīga un farizejiski liekulīga. Aborts nav vienkāršs un pragmatisks solis. Tā nav tikai ķermeniska un medicīniska procedūra, bet nopietna iejaukšanās dzīvības pamatprocesos, kas vienmēr atstāj milzu rētas cilvēka dvēselē un ir reāla sirdsapziņas nasta. Lai kaut ko patiešām mainītu, jāsāk ar vērtībām audzināšanā jau no mazotnes. Nedomāju, ka mums kaut kas būtu jāatklāj pašiem no jauna. Varam ņemt par paraugu attīstīto Eiropas valstu pieredzi. Taču nepieciešamas nopietnākas pārmaiņas mūsu attieksmē un domāšanā.
