Ivars Pirvics pēc kārtējā Smilšu skulptūru festivāla jau gatavo nākamo Piena paku regati
Ziemā ledus skulptūras, tagad ir jūlijs, un tikko beidzies starptautiskais Smilšu skulptūru festivāls, jau uz sliekšņa nākamais lielais pasākums – Piena, maizes un medus svētki. Ierasts, ka minētie un daudzi citi pasākumi Jelgavā sen vairs nav iedomājami bez Ivara Pirvica aktīvas līdzdalības.«Varam arī turpināt,» nosaka I.Pirvics. «Pēc Piena svētkiem un tradicionālās regates kopā ar Kompetenču attīstības centru 10. septembrī rīkosim Metālapstrādes dienu. Vēl pa vidu – 3. septembrī (1. septembris šoruden iekrīt sestdienā) – Uzvaras parkā būs diezgan vērienīgs skolas gada sākumam veltīts pasākums. Bet dalība visu šo notikumu organizēšanā ietilpst manos tiešajos darba pienākumos, Jelgavas pašvaldības aģentūrā «Kultūra» esmu projektu vadītājs.»– Varbūt mans novērojums ir kļūdains, bet nesenā Smilšu skulptūru festivāla atklāšanā sāku prātot, ka publikas Uzvaras parkā vismaz vizuāli redz krietni mazāk nekā februārī, kad turpat tika atklāts ledus festivāls. It kā dīvaini, jo, lai nu kāda mums tā vasara, ziemā tomēr zem klajas debess iznāk pasalt krietni pamatīgāk.Tas, ka vasaru ar ziemu nesalīdzināsi, jau arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc ledus skulptūrām vienmēr ir kuplāks apmeklētāju pulks. Vismaz pašā festivāla kulminācijas laikā noteikti. Smilšu skulptūras var skatīt daudz ilgāku periodu, un cilvēki nesteidz pagūt dažās dienās kā ziemā uz ledus figūrām. Ledus izkūst un – viss. Smilšu skulptūra labvēlīgos klimatiskajos apstākļos var stāvēt pat gadiem ilgi.Starp citu, šīsvasaras smilšu festivāls nemaz nav beidzies, skulptūras vēl var apskatīt, bet līdz pat augusta beigām katru piektdienu (no desmitiem vakarā līdz 2 naktī) Uzvaras parkā būs zaļumballes. Ar «dzīvo» mūziku.– Skatītāji apzinās, ka ledus ir daudz ekskluzīvāks materiāls.Protams, ledus ir daudz ekskluzīvāks, to nesajauksi ne ar ko citu, pat ar stiklu ne. Ar ledu iespējams veidot fantastiskas gaismas rotaļas. Smiltis savukārt ar savu monumentalitāti var pielīdzināt citiem tēlniecības materiāliem.Smilšu skulptūras Jelgavā radās kā ledus festivālu loģisks papildinājums. Nav noslēpums, ka pa pasauli ceļo vairāk vai mazāk noteikts loks mākslinieku, kuri ziemā darbojas ar ledu, bet vasarā pievēršas smiltīm. Tāds arī bija ierosinājums: sak, gadu no gada braucam uz Jelgavu ziemā, bet vajadzētu taču reiz apskatīties, kā te izskatās vasarā! Ne jau uzreiz, bet pamazām šī doma iekustināja arī mūs, rīkotājus. Galu galā, ja reiz Jelgavu pozicionējam kā festivālu pilsētu, kāpēc gan ne? Tāda prakse, ka ledus un smilšu festivāliem ir vieni un tie paši organizētāji, ir arī citur pasaulē.– Man pašam vislabāk atmiņā palicis pats pirmais smilšu skulptūru festivāls Pasta salā.Jā, tā saka daudzi, arī tāpēc, ka tas bija kaut kas pilnīgi jauns. No mākslinieciskā viedokļa gan daļa skulptūru toreiz, 2007. gadā, vēl bija diezgan primitīvas. Diemžēl vieta izrādījās nepiemērota tīri tehniski – tilta mazspējas dēļ radās problēmas ar smago transportu, bija grūtības ar elektrības pieslēgumu, citām komunikācijām. Lai gan no visiem citiem aspektiem Pasta sala būtu īstā vieta šādiem festivāliem.Salas renovācijas gaitā, kas jau aizsākusies, taps speciāls laukums smilšu skulptūrām. Vēl viens pozitīvs moments būs tas, ka smiltis nāksies tikai gādāt, pēc festivāla nekur prom no Pasta salas (kā Uzvaras parkā) tās nevajadzēs vest.– Tu tik pārliecinoši stāsti, kā izskatīsies smilšu festivāls renovētajā Pasta salā, it kā tev būtu nevis kultūras darbinieka, bet kāda pavisam cita specialitāte.Esmu beidzis LLU Lauku inženieru fakultāti, un tur apgūtās zinības lieti noder pasākumu plānošanā, veidošanā, dažādu skatpunktu meklēšanā – esmu ainavu arhitekts. Attiecībā uz Pasta salu viedokļi par smilšu laukumu, estrādes novietošanu u.c. tiešām tika saskaņoti. Lai nebūtu kā tagad Uzvaras parkā, kur, vērojot izrādi vai koncertu, skatītājiem acīs spīd vakara saule.– Esi īsts jelgavnieks?Agrā bērnība (nācu šai pasaulē 1979. gadā) pavadīta gan Jelgavā, gan Tumes pagastā Tukuma pusē, bet kopš 9. klases esmu īsts jelgavnieks. Šeit arī pabeidzu Amatu vidusskolu, mana pirmā specialitāte ir konditors, kas savukārt noder, plānojot saviesīgus pasākumus ar banketiem. Bet, ja pavisam nopietni, tad, gatavojot Piena, maizes un medus svētkus, zināšanas par dažādiem pārtikas produktiem nemaz nenāk par ļaunu.– Kā nonāci līdz kultūras jomai?Sākās viss ar Lūciju Ņefedovu. Draudēja izjukt ilgus gadus spēlētā izrāde «Sniegbaltīte un septiņi rūķīši», jo Alunāna teātris pēkšņi bija palicis bez Prinča. Teātra ļaudis mani bija ievērojuši, kad vēl biju LLU students, un praktiski nedēļas laikā nācās «ielēkt lomā». Vēl tagad atceros ainu, kad ar skūpstu bija jāmodina aizmigusī princese. Kolēģi mudināja: «Bučo taču, bučo», ko arī centos darīt pēc labākās sirdsapziņas. Režisore Lūcija Ņefedova sev vien raksturīgajā manierē pēc tam skaidroja: «Redzi, teātrī ne vienmēr viss jādara pa īstam, var jau vienkārši noliekties, tā, lai no zāles izskatās kā skūpsts.»Nākamā – Anša loma Alunāna «Pašu audzināts» iestudējumā – bija mana jau no paša sākuma.– Amatieru teātra skatuve tomēr nav darbs aģentūrā «Kultūra».Teātrī iepazinos ar kolēģi Ansi Griķi, un izdomājām, ka vajag darīt vēl kaut ko. Uzrakstījām pieteikumu toreizējam Jelgavas Radio – koncepciju raidījumam «Radiolainers». Sākumā bija tikai joki, pamazām nonācām līdz nopietniem diskusiju raidījumiem.Radio laimīgie laiki beidzās, bet mana darbošanās gan tajā sfērā, gan dažādu pasākumu veidošanā nepalika nepamanīta, līdz «Kultūras» direktors Mintauts Buškevics uzaicināja noorganizēt piena paku regati. Tā nonācu aģentūrā.– Joprojām tevi redz arī uz skatuves, bet Šekspīra «Jautrajās vindzorietēs» esi arī scenogrāfs.Faktiski ainavu arhitektūrā darbojas tie paši principi, kas plānojot teātra skatuvi. Ir kulises, priekšplāni, aizmugures plāni.Pie Šekspīra nenonācu uzreiz. Mana «scenogrāfa karjera» sākās ar «Karlsonu», ko Jelgavas Jaunajā teātrī iestudēja Amanda Pranka. Esmu taisījis skatuvi Noras Bumbieres fonda koncertiem, Alunāna teātrī bija «Mazā raganiņa».Nākamais piedāvājums scenogrāfijā ir Mārtiņa Zīverta «Minhauzena precības», ko Lūcija Ņefedova plāno laist klajā 2013. gada sākumā.
