Ikreiz, staigājot pa majestātiskajiem kalniem, nebeidzu brīnīties, kā tas viss radies. Kā ceļu augšup, bet varbūt lejup vairāku tūkstošu metru augstumā lauzuši monolītie klints monstri. Kā ripojuši un vēlušies milzīgie akmeņi, ko pēc tam nekāds cilvēks, ne vējš nav spējis izkustināt. Tas bija punkts vietā un laikā, kas gadu simteņos formulējies ieradumā redzēt negrozāmi tā, bet es labprāt būtu gribējusi ieraudzīt tieši šo punktu.Taču koncentrēties uz sīko sākumu lielākoties nav populāri. Šķiet, tikai vecāki spēj jūsmot par gaidāmo mazuli un sākuma stadijas miniatūro izmēru dēļ saukt viņu par rīsiņu vai vīnodziņu. Lielo upju necilās urgas parasti nesmādē arī dabas pētnieki, bet kopumā tos punktiņus, sēkliņas un sākumiņus ļaudis cenšas neievērot. Tomēr – velti! Ja vien mēs apzinātos, ka mazas lietas, pirms tās kļuvušas par lielām problēmām, risināt un kārtot būtu bijis daudz vienkāršāk! Tā vietā mēs ļaujam augt, plesties un samezgloties, ka beigās ne gala, ne malas. Nolaižas rokas, un ļaujamies nožēlai, kāpēc es vai mēs ko tādu vispār pieļāvām vai izdarījām. Vajadzēja taču laikus izārdīt to ligzdu, ko prātā perināja tumši emociju un domu putni. Nu tie ķērc un paģērē savas īpašumtiesības, kaut tādas tiem nekad, nekad nav bijušas. Brēcošo un ārēji redzamo realitāti visos laikos bijis vienkāršāk pasludināt par baltu patiesību, jo, lai meklētu sākumus un punktus, vajadzīga dūša. Ja nu tas izrādās manī? Ja nu es esmu ko pateicis, darījis vai neizdarījis, kā dēļ sabrukušas attiecības, zaudēti cilvēki un dārgumi. Dažkārt tā vien gribas ieslīdēt tai 365 dienu spirālē un uzmanīgi kā seifa šifra uzlauzējam klausīties, kurā ailītē noskanēs liktenīgais klikšķis, un ātri anulēt to. Tomēr otra iespēja šajā spēlē parasti netiek dota. Atliek vien izbaudīt sekas un mācīties no smagajām kļūdām. Tik arī maksā nepamanīts ļauns sākums!Taču tāpat par maz pievēršam uzmanību labajiem punktiem vietā un laikā. Tāpēc mēslainē nonāk lērums vērtīgu ideju, jo nav bijis neviena, kas rūpētos un koptu. Katrai sēklai gan pašai piemīt apbrīnojams spēks lauzties cauri pēc faktūras un īpašībām netīrai un smagai zemei, bet – ko tālāk?! Bez saules gaismas un siltuma, veldzes, rušināšanas un ravēšanas var iznākt tikai nīkulis vai neiznākt nemaz. Vai mēs maz varam atļauties tādu izšķērdību?
