Vēlos komentēt «Zemgales Ziņu» otrdien publicēto rakstu par mazdārziņu problēmām Sodītes krastos (visu laiku domāju, ka to upīti sauc par Codīti). Šajā pusē dzīvoju no 1958. gada, tāpēc gribētu izteikt savus apsvērumus par to, kas ir Sodīte un kādas nepatikšanas tā var radīt un rada. Bērnībā divdesmit gadu nodzīvoju divstāvu mājā «Major Āšķenieki». Dzīvojām otrajā stāvā, tāpēc lieliski varēja pārredzēt plašu apkārtni. Arī pavasarī, kad tā desmitiem hektāru platībā pārklājās ar palu ūdeņiem, kas vareni mutuļoja desmit metru attālumā no mājas. Tā bija Sodīte. Tolaik vēl nebija veikti galvenie meliorācijas darbi par vienlaidu masīvu veidošanu un ceļš, kas savienoja Dobeles šoseju ar Viesturu staciju un Bramberģi, bija vienkāršs zemes ceļš ar milzīgām grambām un peļķēm, kur ik pa laikam iesēdās kolhoza «gaziks», piena vedējam kārtējo reizi apgāzās pajūgs un kannas izkrita grāvjos, kas daudz neatšķīrās no ceļa. Pāri daudzmaz nozīmīgām tērcītēm un upītēm bija uzbūvēti koka tilti un tiltiņi. Ilgu laiku tāds bija arī pie Āšķeniekiem pāri Sodītei. Pēc varenās uzstāšanās pavasarī Sodīte kļuva par nelielu tērcīti vai pat izžuva pavisam, un par tās vareno sparu liecināja tikai kādas desmit neizžūstošas un diezgan dziļas bedres, kur apkārtnes vīri vasarās ar klēpeni smēla ārā tur no palu laikiem palikušās zivis. Meliorācija visu nolīdzināja, iztaisnoja arī Sodītes gultni, piedāvājot tai kļūt par meliorācijas grāvi, pār kuru joprojām saglabājās tilts pie Āšķeniekiem. Sešdesmito gadu beigās meliorācijas grāvi aizbēra un, jauno ceļu būvējot, Sodīti meliorācijas ūdeņu veidā izlaida brīvībā pa prāvu cauruli. Varētu uzskatīt, ka pie Āšķeniekiem tad arī ir Sodītes sākums. Tālāk tā godīgi dodas pa meliorācijas grāvi uz dzelzceļa pusi un pa tiltapakšu nokļūst vasarnīcu rajonā. Ja vien Sodīti varētu uzskatīt par vienkāršu upīti un Tērvetes pieteku, nevis Tērvetes atteku sistēmu… Kopš bērnības atceros, ka Sodīte par varenu upi kļuva tad, kad pārplūda Tērvete, kuras ūdeņi tad pa apkārtējiem laukiem un Sodītes gultni saīsināja savu ceļu. Tērvetes ceļā nu ir divi šķēršļi – dzelzceļš, kas ierobežo tās tecējumu, un lielceļš Dobeles šoseja – Bramberģe. Kad upe pārplūst, tā meklē apkārtceļus pa vecām attekām, viena no tām tagad ir netālu no Dripu mājām, kur ūdeņi izkļūst operatīvos plašumos pa dzelzceļa tilta apakšu un tad dodas tālāk pa apkārtējiem laukiem un kādreizējo gultni gar Lejiņu mājām un pa meliorācijas grāvjiem uz Mežgaļiem. No turienes palu ūdeņi pa notekcaurulēm nokļūst vasarnīcu rajona meliorācijas grāvjos. Tā kā nu jau vairāk nekā trīsdesmit gadu dzīvoju Lejiņu mājās, esmu izbaudījusi visu plūdu postu. Lielākie bija 1979. gada pavasarī, tad kādus desmit gadus tie tradicionāli bija gandrīz katru gadu, reizēm pat vairākas reizes gadā, bet pēc tam vasaras kļuva sausākas un gandrīz desmit gadus par plūdiem varēja aizmirst. Līdz pēdējiem slapjajiem gadiem. Pa to laiku arī tika uzcelts vasarnīcu rajons. Sākumā zemi dalīja tādās vietās, kuras tradicionāli plūdi neskāra, taču lielo mērnieku laiku beigās mums, apkārtējiem, par lielu pārsteigumu tika sadalīta arī slapjā, krūmiem aizaugusī Sodītes paliene. Pat kolhoza laikos tur bija tikai pļava. Labi atceros, kā lietainajā 1979. gada vasarā mēģinājām tur ganīt govis, bet bija jābrien pa ūdeni. Protams, pļavu meliorēja, krūmus izcirta, labiekārtoja un sadalīja laimīgajiem zemes gribētājiem. Kā jau teicu, nāca samērā sausas desmitgades, cilvēki savus gabaliņus iekopa un varbūt pat neieskatījās zemes komisijas lēmumos par zemes piešķiršanu, zemes izpirkšanas līgumos un Zemesgrāmatu aktos, kur noteikti vajadzētu būt ierakstam par to, ka zemesgabals pakļauts applūšanas riskam. Ja nu ne 100 procentos gadījumu, tad vismaz par 20 procentiem droši tas notiek vidēji reizi piecos gados. Tā nu mazdārziņu īpašnieki kļuvuši par situācijas un Sodītes ķīlniekiem. Protams, var cerēt uz to, ka, iztīrot kādus aizaugušus grāvjus, stāvokli izdotos nedaudz uzlabot. Taču slapjās Sodītes palienu pļavas ir un paliek palienu pļavas. Parasti tādās vietās mājas neceļ un dārzus nestāda.
