Politiskās elites pārstāvji atkal sākuši cilāt abortu lietu. Tas ir gluži saprotams šajā laikā, kad kopā ar «Čikāgas piecīšiem» jādzied «cik žēl, ka mēs esam tik maz, cik mēs esam, un vairāk mēs nevaram būt», kad uz ārzemēm emigrējošo tautiešu skaits mērāms vairākos simtos tūkstošu un aizvien skaidrāk top redzams, ka, ieveļoties demogrāfiskajā bedrē, vecumdienās paliksim bez pensijām. Īpaši apzinot baiso statistiku – pagājušajā gadā mēslainē izmesti vairāk nekā desmit tūkstoši nedzimušo bērnu.Tāpēc abortu skaits tuvākajā laikā jāsamazina vismaz uz pusi, apņēmušies politiķi, pagaidām vēl nesaprotot, kā to īsti izdarīt. Skaidrs, ka aizliegums pārtraukt grūtniecību jeb, kā daudzi deklarē, sievietei pēc sava prāta rīkoties ar savu ķermeni nekādā ziņā nedos vēlamo rezultātu. Darīs kaktos, asiņos, mirs un piedzīvos vēl nez kādas šausmas. Tamdēļ būtu jāķeras klāt vērtību pārorientācijai, izglītībai un sociālo jautājumu sakārtošanai, un tā reiz ir smagi un ilgi ceļama lieta.Analizējot motīvus, kas sievietēm neļauj laist pasaulē jaunu dzīvību, skaidrs, ka ne jau aiz labas dzīves, vēlmes saglabāt slaidu figūru vai vienkāršas kaprīzes viņas to dara. Dzen izmisums. Dažkārt gan šķiet, ka tas nav nemaz tik liels. Ja topošā māmiņa veic abortu tikai tāpēc, ka baidās no bērna iespējamiem pārmetumiem, ka nav spējusi viņu pietiekami uzturēt, vai tāpēc, ka gaidāmais mazulis izjauks rūpīgi lolotos nākotnes plānus, vai pie galda pietiek jau ar trijām mutēm, kaut kas ar vērtībām sagājis pamatīgā dēlī. Tad jau nevajadzētu uztraukties arī par ceļmalā izmestiem, pa logu izlidinātiem vai citādi nogalinātiem jaundzimušajiem. Starp citu, viņu sirsniņas sāk pukstēt 21. pastāvēšanas dienā – parasti vēl pirms mamma uzzina par sava mazuļa esamību …
