Vecajam Kalnciema pagastam vēl aizvien ir sava īpaša vēsturiskā pašapziņa.
Tagadējā Valgundes pagasta Tīreļu ciema malā aiz Rīgas – Liepājas un Jelgavas – Kalnciema šoseju krustojuma pārsimt metru no Lielupes atrodas līdz 1979. gadam pastāvējušā Kalnciema pagasta centrs. No pagastmājas, veikala, aptiekas un kroga, ko savām acīm varētu būt skatījis Kalnciema pagastā dzimušais Jelgavas pils cēlājs Ernsts Johans Bīrons, šodien vairs pāri palikuši tikai grausti un drupas. Taču vēl par veco godību liecina Ārsta māja, kur izvietota Tīreļu ciema bibliotēka, kā arī Kalnciema vidusskola (tā, jau vairāk nekā četrdesmit gadu atrazdamās Valgundes pagastā, nes sava vecā pagasta vārdu), baznīca, kā arī Kalnciema kapi. Pirms trim gadiem administratīvi teritoriālās reformas gaitā Kalnciema pagasts tika atjaunots citā vietā – Lielupes pretējā krastā agrākās Kalnciema pilsētas robežās. Taču savādi sanācis, ka kapi gan vecajam, gan jaunajam Kalnciema pagastam ir kopīgi. Tagad tajos aizgājēji tiek guldīti no abiem Lielupes krastiem. Kalnciema kapu pārzine Dace Meldere, kura tur strādā deviņus gadus, stāsta, ka viņas laikā apbedīti vairāk nekā četri simti nelaiķu. No tiem lielākā daļa ir Kalnciema ciematam piederīgie. Pēdējā laikā mirušo skaits sarucis, jo mazāk kļuvis arī iedzīvotāju. D.Melderi uztrauc pārmērīgais mitrums Kalnciema kapu jaunajā daļā – tur esot vainīga aizlaistā meliorācijas sistēma. Lai zinātnieka piemiņa nezustu Vecā Kalnciema pagasta pētnieks Kalnciema vidusskolas šā gada absolvents Dāvis Beitlers savācis ievērojamu vēstures materiālu kolekciju par veco Kalnciema pagastu. Viņš zina stāstīt par daudzām ievērojamām dzimtām, kuru priekšteči apbedīti pagasta kapos. Pēc viņa domām, Kalnciema kapsētā īstā vieta būtu Eiropas mēroga etnogrāfa un daudzu grāmatu autora kalnciemnieka Ziedoņa Ligera (1917 – 2001) pīšļiem. Kapos guļ zinātnieka tēvs, taču pats viņš apbedīts savā trimdas zemē Francijā. Pirms Otrā pasaules kara Z.Ligers vāca materiālus par latviešu etnogrāfiju, īpašu vērību veltot zvejniekiem Kalnciema pusē. Francijā viņš 1953. gadā ieguva doktora grādu, bija profesors vairākās universitātēs. Ceļojot pa Nigēras upi, Z.Ligers pētījis Āfrikas tautas. Precējies bija divas reizes, taču pēcnācēju viņam nav. Ar otro sievu atraitni Katrinu, kas ir laosiete, D.Beitleram nav izdevies sazināties. «Var gadīties, ka ar laiku Ligera kaps Francijā tiks nolīdzināts. Par viņa piemiņas saglabāšanu norūpējies arī mūsu pazīstamais etnogrāfs un politiķis Dainis Stalts. Vajadzētu atrast līdzekļus Ligera atgriešanai dzimtajos kapos,» teic jaunais vēstures pētnieks Dāvis. Viņaprāt, līdzīgi ASV, Ņujorkā, varētu tikt aizmirstībā nolīdzināts kalnciemnieka pazīstamā mācītāja Jēkaba Ķullīša (1890 – 1957) kaps. Viņa vecāki guļ Kalnciema kapsētā. Viens no Kalnciema kapu pieminekļiem atgādina stāstu par to, kā bagātais Kalnciema pagasta Raudiņu māju saimnieks Kaspars Raudiņš (1810 – 1910) apprecēja nabadzīgā mežsarga Cenas meitu Dori (1848 – 1932). Mežsarga ģimene dzīvojusi «Mangaļos», kur tagad atrodas Latvijas Kara muzeja Ziemassvētku kauju piemiņas filiāle. Dore mīlējusi kādu nabadzīgu puisi, taču tēvs viņu ar varu izgrūdis no mājām, kad pagalmā iebraukuši bagātā Raudiņa federrati. Kaut arī laulātajiem bijusi liela gadu starpība, 1882. gadā ģimenē piedzima meita Cecīlija. Nākamajā paaudzē dzimtas turpinājums ir aprāvies. Taču Cecīlijas meita Elza Ausekle, kas arī guļ šajos kapos, palikusi veco kalnciemnieku atmiņā kā darbīga skolotāja, deju kolektīva vadītāja un teātra režisore. Zvanu vairāk navD.Beitlers skaidro, ka vecajā Kalnciema pagastā pavisam ir četras kapsētas – Kalnciema, Puču, Braslas un Peitiņu. Mācītājs Alfrēds Gross dokumentējis, ka 1954. gadā visās četrās bijuši arī zvani. Līdz mūsdienām saglabājies vienīgi Braslas kapsētas zvans, kas atrodas Kalnciema – Klīves baznīcā. Saistībā ar Pirmā pasaules kara cīņām pagasta robežās vēl ir piecpadsmit latviešu, krievu un vācu karavīru brāļu kapu un vieni padomju karavīru brāļu kapi no Otrā pasaules kara. Vecajos kauju laukos Latvijas Kara muzeja pētnieki karavīru mirstīgās atliekas atrod vēl joprojām, un tās tiek pārapbedītas vai katru gadu. Domstarpības bija arī agrāk «Pētot vēsturi, esmu pierakstījis nostāstus, ka pats Tīreļu ciems atrodas uz 16. un 17. gadsimta mēra kapiem. Kolhoza laikā, rokot Līvānu māju pamatus, te miroņu kauliņi mētājušies visās malās. Tiek runāts, ka tie varēja būt arī Pirmā pasaules kara apbedījumi, kas ir pilnīgi iespējams,» pretrunīgās versijas atstāsta Dāvis. Viņa kolekcijā ir vairākas pagājušā gadsimta divdesmito un trīsdesmito gadu tā saukto svētceļojumu programmas. Tolaik no Rīgas ar kuģiem uz latviešu strēlnieku piemiņas vietām devušies viņu cīņu biedri un daudzi citi patriotiski noskaņoti cilvēki. Vecie kalnciemnieki esot diezgan sašutuši, ka Valgundei tiek piedēvēts nopelns latviešu strēlnieku godināšanas tradīcijas atjaunošanā 1987. gadā. D.Beitlers stāsta, ka Kalnciema pagastā vecos latviešus strēlniekus pieminēja visu padomju laiku (kad vēl pasākumos piedalījās paši strēlnieki). Tas gan noticis svešā ideoloģiskā mērcē, tomēr tradīcija neesot pārtrūkusi. Kapu lietās Kalnciema iedzīvotājiem un valgundniekiem bijušas domstarpības arī agrāk. Vēsturniece Santa Vītiņa Latvijas Valsts vēstures arhīvā atradusi 1885. gada dokumentu par to, ka Valgundes pagasta valde lūdz mācītājam Moricam Konrādijam izskatīt priekšlikumu par samaksas iekasēšanu par «sveša pagasta» kapu apkopšanu. Par to tika ieteikts prasīt no 15 līdz 25 kapeikām atkarībā no kapa lieluma. D.Beitlers domā, ka, visticamāk, konflikts saistījās ar Puču kapsētu, kas atrodas netālu no pa laikam mainītās Valgundes un Kalnciema pagastu robežas Jelgavas – Kalnciema šosejas 15. kilometrā. Tur īsti nezināmā vietā atdusas Aspazijas (Elzas Rozenbergs) pirmā dzejoļu krājuma «Sarkanās puķes» un vēl apmēram sešdesmit grāmatu izdevējs Ludis Neimanis (1863 – 1926). Iespējams, viņš Aspaziju personīgi pazina jau ilgāku laiku. Turpat netālu taču dzīvoja dzejnieces pirmais vīrs – ķieģeļu cepļa īpašnieks Vilhelms Valters. Puču kapos mūsdienās pastāvīgi tiek kopts L.Neimaņa brāļa Jāņa Neimaņa kaps. To, notīrot apsūnojušo pieminekli, 1999. gadā uzgāja vēstures pētnieks un rosīgs Jelgavas Latviešu biedrības darbinieks Modris Ziemelis. J.Neimanis (1833 – 1899) bija Kalnciema pagasta vecākais un Jelgavas Latviešu biedrības pirmais priekšsēdētājs, kurš tolaik Krievijas impērijas galvaspilsētā Pēterburgā spēja panākt biedrības statūtu apstiprināšanu.
