Jelgavnieki Guna un Uldis Stepiņi izceļojuši pa 37 valstīm un apliecina, ka tas ne tikai bagātinājis iespaidus, bet arī stiprinājis abu mīlestību
«Mani vecāki vienmēr bijuši aktīvi ceļotāji. Notika pat tā – esot ar mani septītajā grūtniecības mēnesī, mamma kopā ar tēti vecmāmiņām par lielām šausmām «javiņā» devās uz Tallinu. Tāpēc saku, ka ar to ceļošanas «gēnu» droši vien esmu piedzimusi. Vēlāk, spēlējoties ar sētas bērniem, sēdāmies uz malkas zāģējamā krāģa un tēlojām, ka braucam ar moci ekskursijā. Pa jokam kūrām ugunskuru, stutējām telti. Man bija pilnīgi skaidrs – kad pašai būs ģimene un savs braucamais zem dibena, noteikti ceļosim!» vaļasprieka, bez kā vairs nav iedomājams neviens Stepiņu pavasaris, vasara un dažkārt arī rudens, sākumu atceras Jelgavas 1. ģimnāzijas direktora vietniece Guna Stepiņa. Kopā ar vīru būvinženieri Uldi un dēliem, patlaban studentiem, Ģirtu Edvartu un Matīsu krustu šķērsu piedzīvots gan pašu Latvijas skaistums, gan izbaudīta Eiropas un pasaules savdabība.Kauns nezināt LatvijuTaču pirmkārt Stepiņiem bija jāiepazīst mūsu pašu zeme. «Neesam tas variants, ka mūsu bērni nezinātu, kas ir Daugavpils vai Ludza, bet lepotos, ka bijuši Eifeļtornī. Dēli ir izauguši, ceļojot pa Latviju. Tikai, kad bijām te visu godprātīgi izbraukājuši, nospriedām – uzņēmība, drosme un iespējas ir, sāksim doties uz Eiropu. Puikas mašīnā, man karšu kartes klēpī, un uz desmit dienām prom,» par savu pirmo piedzīvojumu Čehijā pirms 12 gadiem stāsta Guna. Pēc tā Stepiņi uz tuvāku vai tālāku ceļošanu ārpus Latvijas vairs nebija jāmudina. Tā bija kļuvusi ne tikai par lielisku un nepieciešamu atpūtu no saspringtā darba, bet arī viens no Gunas un Ulda ilgās kopdzīves stūrakmeņiem. Sudrabkāzas viņi svinēs nākamā marta beigās, un tieši šis laiks jau daudzus gadus tiek izraudzīts, lai divatā dotos kārtējā «medusmēnesī». Plašākai ģimenei tiek vasaras ceļojumi.Redzēt pēc iespējas vairāk«Daudzi šausminās – ceļot taču ir briesmīgi dārgi! Tomēr tas ir tikai mīts. Kad nosaucu summu, brīnās. Vienkārši nevajag braukt uz visu gatavu, bet pašiem meklēt sev izdevīgākos variantus,» iedrošina ceļotāja, mudinot arī gudri izvēlēties tūroperatoru. Stepiņi savas ceļojumu lietas, piemēram, uzticējuši kārtot izmaksās lētākiem un darbā pieredzējušākiem vāciešiem. Daži klikšķi, sēžot mājās pie datora, un ceļojums uz Venecuēlu nokārtots!«Izvēloties ceļojumu, pirmkārt skatāmies, kur nav būts. Cenšamies maksimāli izstrādāt maršrutu un visu apskatīt. Tāpēc arī īrējam transportu, lai sasniedzamā attālumā pēc iespējas vairāk redzētu,» ģimenes ceļošanas pamatprincipus atklāj Guna. Viņai šajā procesā atvēlēta informācijas meklētājas un karšu izzinātājas loma. Savukārt Uldis lieliski orientējas attiecīgajā vidē. «Viņam neviena zeme nav par svešu – visur izbrauks, izkalkulēs, kur var apstāties. Atradīs ceļu. Uldis labi zina svešvalodas. Būtībā viņš mums ir «acis», kas pieved pie objekta, par kuru esmu sagatavojusi visu nepieciešamo informāciju,» savu vīru slavē Guna.Divreiz pāri okeānamCeļotāja stāsta, ka pavasarī kopā ar Uldi parasti cenšas izvēlēties siltākas zemes. Vairākkārt ar nelieliem līkumiņiem Izraēlā un Jordānijā izceļota Ēģipte. Baudīta arī Turcijas, Krētas un Grieķijas saule. Savukārt Stepiņu vasaras lielākoties pieder Eiropai. Pāri okeānam Guna ar Uldi lidojusi divreiz – uz Venecuēlu un Kanādu. «Tas bija ļoti nozīmīgs ceļojums, jo Kanādā dzīvo mūsu radi, ar kuriem vienmēr bijušas ciešas saites. Viņi ciemojušies Latvijā, bet Kanāda mums bija palikusi neaizsniedzama zeme. Kad ieviesa bezvīzu režīmu, uzreiz braucām. Nereāla izjūta, ka beidzot esmu tur, kur gadiem nevarēju nokļūt,» emocijās dalās ceļotāja.Izrādās – pērtiķi kliedz!Spilgtu emociju, kas izdzīvotas pavisam 37 valstīs, Stepiņiem nav trūcis. Lielākie «vau!», kā to definē Guna, viņai saistās ar Austriju un Venecuēlu.«Kad pirmo reizi ieraudzīju Austrijas Alpus, burtiski raudāju. Tas, manuprāt, ir visdievišķīgākais stūris uz pasaules,» jūsmo ceļotāja.Savukārt Orinoko džungļi tālajā Venecuēlā pārsteiguši ar savu nepieradinātību un eksotiku. Tur upe plūst te uz vienu, te uz pretējo pusi. Ūdenī, kur tikko peldēts, izrādās – dzīvo piranjas. Kaut kur lodā anakondas, mežā mīt savdabīgi skorpioni, bet koku zaros tup krāšņi paradīzes putni.«Tur palikām arī pa nakti. Dzīvojām mājiņās uz steķiem. Vienu brīdi tai apakšā sausas lapas, bet tad skaņa tāda, it kā kāds atgriezis krānu, un ūdens līmenis ceļas uz augšu. Tad pēkšņi no džungļiem nāk milzīgs troksnis. Šķiet, ka ziloņi bauro. Uldis savukārt saka – ģeneratoru ieslēguši, bet beigās izrādījās – pērtiķi kliedz,» par iepriekš nepieredzēto stāsta Guna Stepiņa, piebilstot, ka bijis ko redzēt, arī ciemojoties pie vietējiem indiāņiem. Viņi, piemēram, demonstrējuši, kā ēdami tārpi. Neuzbāzīgi piedāvājuši pašu darinātās rotas. «Kā viņiem netrūkst – augļi krīt mutē, un pelikāns piesiets pie kājas kā tāda mājas vista,» smej ceļotāja, kuras viens no pamatprincipiem ir pieņemt un mēģināt izprast vietējo kultūru. Tad būs mazāk kultūršoka.Suvenīros – ūdens un zeme Ceļojumos, Gunasprāt, ir vērtīgi izbaudīt vietējo ēdienkarti, jo, piemēram, grieķu salāti Grieķijā tiek gatavoti daudz elementārāk un garšīgāk, nekā mēs to darām, – ar kārtīgu kluci kazas siera, parastu gurķi, tomātu un vienkāršu mērcīti. Kanādā jānobauda slavenais kļavu sīrups, bet Vācijā neiztikt bez vietējā alus.Izceļotās zemes burvība Stepiņiem ierakstās ne tikai emocijās. «Mana stihija ir ūdens. Tāpēc vedu mājās ūdeni no visām jūrām un okeāniem, kur esmu bijusi. Leju to glītās pudelēs, sataisu uzlīmes un lieku suvenīru skapī. Vācu arī kriksīšus, piemēram, no Gizas piramīdām un senās Efezas. Atvedu saujiņu Pompejas pelnu zemes, savdabīgās smiltis no Kleopatras pludmales, Lanzerotes trīs krāsu vulkāniskās zemes,» stāsta Guna, atklājot, ka kopā ar Uldi jau plāno nākamo «medusmēneša» ceļojumu – uz Bali, Indonēziju. Vēl gribas kārtīgi iepazīt Izraēlu, redzēt safari Āfrikā, paviesoties Austrālijā. Piedzīvot savdabību, kas bagātina, stiprina savstarpējās attiecības un uzlādē katram jaunam cēlienam.
