Tajā rītā, kad autobusam mani un studentus vajadzēja vest mācību praksē uz Talsu apkārtnes mežiem, mūsu pulciņam tuvojās nepazīstams gaišmatains, īsbārdains džinsos tērpies puisis ar, liekas, smagu somu pār plecu. «Es esmu Igors Dudarevs,» puisis iepazīstināja ar sevi, «un man uzdots nofilmēt jūsu darbošanos mežā.» Dekāna «pirksts» Es par šāda kinovīra norīkošanu mūsu komandā nebiju informēts, taču sapratu – tas ir fakultātes dekāna Alfona Grīnfelda «pirksts», jo dekāna princips bija saglabāt fakultātes vēsturi skatāmā un taustāmā veidā. Kas tad man – gan sadzīvosim, es nodomāju, taču vienlaikus indīgi iecerēju šo kinovīru izvadāt pa visiem iespējamiem meža brikšņiem un purveļiem. Lai tad pafilmē!Kamēr mani studenti iekārtojās kopmītnes istabiņās un apstaigāja apkārtni, Igors jau bija uzrāpies uz mūsu prakses jumta bāzes un sācis nadzīgi filmēt. «No paaugstinātas vietas viss izskatās skaistāk,» viņš vēlāk man stāstīja.Zemnieku puišu asinisPienāca prakses pirmās dienas vakarpuse. Studenti brīkšķināja volejbola bumbu, citi peldējās ieplakā esošajā ezerā, un es uzaicināju Igoru uz avenāju tējas krūzi un līdzatvesto Jelgavas našķu baudīšanu. Tovakar nosēdējām ilgi. Igors stāstīja par savām līdzšinējām televīzijas operatora gaitām – par filmēšanu Slīterē, par tikšanos ar Pēteri Lūci un vēl par daudz ko citu. Biju spiests nedaudz izmainīt mūsu prakses grafiku, lai saīsinātā laikā Igors paspētu uzfilmēt visu to, kas mums bija jāpaveic trīs nedēļu garumā.Biezokņi, kritušie koki un slapjums Igoru nebaidīja. Laika gaitā izrādījās, ka puiku gados gan viens, gan otrs bijām ganījuši govis, ravējuši kartupeļu vagas, vārdu sakot, mūsu dzīslās ritēja zemnieku puišu asinis.Ne makšķernieks, ne spiningotājs, bet aizstāvis ganIgors aizbrauca pēc nedēļas, mēs turpinājām savus meža mērīšanas un kartēšanas darbus. Mūsu prakses filma palika nesamontēta – šo darbu atlikām no mēneša uz mēnesi, no gada uz gadu, iespējams, filmu rullīši vēl kaut kur mētājas Latvijas Lauksaimniecības universitātes fotolaboratorijā. Žēl!Tad Igoru savā varā pārņēma ūdeņi. Viņš nebija ne kaislīgs makšķerētājs, ne spiningotājs, tikai neaizsargāto zemūdens būtņu aizstāvis pret maluzvejniekiem un citiem dabas postītājiem: parādoties Igora dzeltenajai «Ņivai», viņi ar netīrajām sirdsapziņām veicīgi pazuda krūmos. Man nekad nav piederējusi (un nepiederēs) automašīna, toties man ir neizsīkstoša un nepārvarama makšķerēšanas tieksme, un tādēļ, ja sava transporta nav, jāizlīdzas ar sabiedrisko. Bieži vien pilsētas 8. autobuss mani aizveda līdz Bemberiem. No pieturas līdz Svētes krastam brizdams, kādu rītu satiku Igoru. «Ko tu? Ko tu te?» tie bija loģiski jautājumi, jo tajos gados vēl mobilo telefonu nebija, līdz ar to mūsu savstarpējā saskarsme bija it kā pajukusi.Atsavinātu tīklu ķīpasIzrādījās, ka Igoram kā zivju aizsardzības inspektoram Bemberos bija ierādīts «kantoris» – pareizāk sakot, maza mājiņa. Tur viņš rakstīja savus papīrus, tikās ar apmeklētājiem, un līdz ar viņu darbojās arī Jurijs Skribāns un vēl kāds puisis, kurš pārzināja Bauskas rajona ūdenstilpes. Igora pārziņā bija nodota Jelgavas un Dobeles rajonu ūdeņu aizsardzība un pārraudzība. Par viņa aktīvo darbību šajā nozarē liecināja «malīšiem» atsavināto tīklu ķīpas mājiņā un virkne dažādu cemmeru, žebērkļu un citādu zivju duramo un sitamo rīku. Šajā mājiņā es, rīta copi beidzis, mīlēju iegriezties, kad Igors tur atradās viens, atkal iedzert glāzi tējas un papļāpāt. Vasaras beigās sava atvaļinājuma laikā bieži uzprasījos līdzi Igoram viņa inspektora gaitās pa Dobeles rajonu. Pietiekami labi pazinu Bērzes upi no tās iztekas līdz Dobelei, Lielauces un Zebrus ezerus un varēju būt Igora ceļvedis un padomdevējs.«Maluzvejnieki ir jāķer pirms rītausmas,» Igors man stāstīja, līdz ar to mums, pēcpusdienā izbraucot no Jelgavas, rīcībā bija vakarstundas un lielākā daļa nakts. Kādā jūlija dienas pievakarē vedu Igoru uz Svētes ezeru; par tā pastāvēšanu viņš nemaz nezināja. No Īles, iegriezušies mežā, mēs locījāmies pa smilšainiem un aizaugušiem ceļiem, kur nebija samanāmas ne automašīnu, ne traktoru pēdas. Nonācām ezera krastā. Apaļš kā bļoda tas pletās aizaugušā zemienē, kur nekas neliecināja par jebkādu cilvēku klātbūtni. Mēs saķērām zupai vajadzīgo ruduļu daudzumu, izvārījām, izēdām un tad, izklājuši ezera krastā brezenta gabalu, atgūlāmies uz tā un klusējām. Atkal zudis tuvs cilvēksMan nezināmu iemeslu dēļ Igora Bemberu kantorīti likvidēja, un viņu pārorientēja uz lielāku celtni Kazarmes ielā. Tur ar viņu satikos kādas augusta dienas pievakarē. Bija 1995. gads. Mēs kaldinājām dižus plānus: aizbraukt uz kādu nedēļu un pārbaudīt lomus Lubānā.Tā bija mūsu pēdējā tikšanās. Uz Lubānu neaizbraucām. Novembra sākumā mani sasniedza ziņa par Igora Dudareva pašnāvību. Kādēļ – to neviens no mūsu kopējiem paziņām nezināja vai arī negribēja stāstīt. Atkal bija zudis man tuvs cilvēks, un es viņam vienīgi varēju veltīt dažus atvadu teikumus «Zemgales Avīzē».
