Iepriekš neparedzēti pieraksti tapuši, sastopoties ar neikdienišķiem notikumiem un parādībām dārzkopības sabiedrībā «Atpūta». Izraktā varavīksneSestā gada novembra vidus. Pats pusdienas laiks. Esmu savā ģimenes dārziņā un steidzu pabeigt zemes rakšanas darbus, citiem vārdiem, pielaboju to, kas nešķiet pa prātam. Te pēkšņi vai pie paša lāpstas asmens iznirst… varavīksnes daudzkrāsainais pusloks! Pa kauliem noskrien skudriņas… Atliecu muguru, bet šis jau paguvis pārlēkt Svētes upes pretējā krastā kādus simt piecdesmit metrus no manis. Un nu ziemeļaustrumu pusē uz tumši zilo mākoņu fona rotājas visā savā spilgtumā. Pēc kādām trim minūtēm optiskā parādība aši nozuda. Atlika vien gaidīt, kas notiks tālāk.Paiet kāda nedēļa, dārza nostūrī uzzied balta nātre, pēc trim četrām – Kurzemes mežos vāc gailenes, un ļaudis daudzviet labpatikā berzē plaukstas: būs mazāk jāmaksā par siltumu. Vai atceraties tā gada neparasti silto rudeni un ziemas sākumu?Reņģu tomātiKlāt ir šā kultūrauga stādīšanas laiks. Iegriezies Jelgavas tirgū iegādāties vajadzīgo, spicēju ausis, ko spriež sievas. Lēnām eju gar kastēm nokrautiem galdiem, un mana atziņu pūrs manāmi briest. Stādot zem saknes jāpaliekot mērcētas rupjmaizes garozas, turklāt – ļoti daudz. Savukārt cita cieši turoties pie pārbaudītas tehnoloģijas: līdzīgi dara ar reņģēm, un «mani tomātiņi lieliski ražo ar visām padusēm», nosaka kāda kundze, kas aiz letes. Ja reiz tā, palieku pie pēdējā varianta. Tas šķiet daudzsološāks. Jūras veltēm naudu nežēloju. Arī pati stādīšanas procedūra veikta ar lielu mīlestību un cerību – nu tik būs! Un bija jau arī…Nākamajā dienā nepazinu savus auklējumus – visi tomātiņi izmētāti kur kurš, stādījumu vietā rēgojās vien tukšas bedrītes, kāda zivs galva… Tā arī netiku gudrs, kurš zvēriņš šo nedarbu paveicis. Devos atkal uz tirgu un nu tomātiņus stādīju, paļaujoties tikai uz dabasmātes dāsnumu. Un tie aug makten sprauni. Tikai paduses gan jāuzpasē!Nepūstās pīlītesPirms Jāņiem, kad visi steidza uzprišināt sējumu un stādījumu vagas un dobītes, daudzus «atpūtniekus» bija pārņēmušas citas rūpes. Nācās ganīt suņus un kaķus! Lai tie nenodarītu ļaunumu te vienai, te otrai pīļu ģimenei, kas par pastaigu vietu bija izvēlējušās mazdārziņus. Mani, kā ierasts, kādu dienu ar platu smaidu apstādina Jānis Ābele un viņa kundze Ināra. Šoreiz prāts uz jokiem viņiem nenesas. Jāapziņo kaimiņi, lai jo stingri uzpasējot suņus un kaķus, jo meža vai purva viešņa pārdroši savu saimi vedot pa vistuvākajiem celiņiem. Un tie mazie kamolīši, pavisam deviņi, knapi tiekot mammai līdzi. Protams, todien ravēšana īsti negāja no rokas. Tā vien gribējās ar acīm sameklēt to cēli špacierējošo putnu ierindu, kas visiem par spīti un jūsmu turpināja maršēt. Kā pirms visatbildīgākā dzīves eksāmena. Bet pašā Līgosvētku vakarā manam velosipēda ritenim kāju priekša aizšauj mūsu brigadieris Edmunds Misēvičs: «Brauc uzmanīgi! Nupat pa šo ieliņu cēli pastaigājās vesels ducis pīlēnu un viņu mamma. Garā, taisnā virtenē, it kā kāds ar krītu būtu iezīmējis taciņu.»Vai daba nebija speciāli organizējusi šo parādes gājienu par godu vasaras saulgriežiem?!
