Izjutuši strauju zemes cenas kāpumu, kā dēļ vairs nevar atļauties pirkt un nomāt laukus kviešu audzēšanai, beidzot lauksaimnieki saprot – biogāzes ražotnes Zemgales laukos var izrādīties posts.
Gan zemnieki, gan valsts, kas dāsni subsidē biogāzes ražotājus, tikai tagad nonākuši pie secinājuma, par ko «Zemgales Ziņās» jau pirms divarpus gadiem brīdināja Lauksaimniecības universitātes profesore Ināra Turka – augsnes tiks noplicinātas, jo tajās lielās platībās audzēs kukurūzu, paliks maz kviešu un rapšu lauku, bet galu galā par dažu uzņēmēju labklājību maksās sabiedrība, jo tai jānodrošina uz pusi augstāks tarifs elektroenerģijai, kas tiek iegūta, sadedzinot biogāzi. Lielākā daļa Zemgales lauksaimnieku, kam biogāzes ienesīgais bizness gājis secen un kas saimnieko kviešu un rapšu laukos, tagad ceļ trauksmi par straujo zemes cenu kāpumu – hektāra auglīgo zemju cena gada laikā no pusotra diviem tūkstošiem latu uzkāpusi līdz gandrīz trim tūkstošiem. Tā iemesls – biogāzes ražotājiem ar savām zemēm nepietiek, lai iegūtu nepieciešamo gāzes un pēc tam dārgās elektrības apjomu, tomēr viņu peļņa ir daudz lielāka, tāpēc, solot augstāku cenu, var «pārķert» nomas un pārdošanā izliktās zemes.Atbalsts par elektrību, nevis maiziTieši zemnieki bija tie, kas krīzes pirmajos gados pieprasīja papildu kvotas biogāzes ražotņu būvēšanai un sadarbībā ar toreizējo «Vienotības» ekonomikas ministru Arti Kamparu un zemkopības ministru Jāni Dūklavu (ZZS) panāca būtisku jaudu pieaugumu. Tādējādi valsts toreiz apņēmās vēl virknei uzņēmēju maksāt dubultu tarifu (ap 14 santīmu par saražoto kilovatstundu) par elektrību. Pāris gados arī Jelgavas novadā tapušas vairākas biogāzes stacijas, un tikai «Mežacīruļi» Zaļenieku pagastā lietā liek savu govju mēslus, lai ražotu biogāzi. Jāņa Vintera «Līgo» Lielplatones pagastā lielākoties raudzē kukurūzu, bet daļu mēslu ved no putnu fabrikas Iecavas novadā. Taču uzņēmēji, kam tikušas lielākās elektroenerģijas ražošanas jaudas un kas tādējādi saņem lielāko atbalstu no valsts, arvien paplašina kukurūzas sējumus, lai tās nodrošinātu. Tagad lauksaimnieku organizācijas «Zemnieku saeima» priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzskalēja saka: «Toreiz bija Kampars un Dūklavs. Tagad ir citi laiki.» Zemnieki bažījas, ka vietas, kur reiz govīm izauga zāle, tagad aizņem kukurūza. Un to nevis apēd govis, bet gāzes reaktori. «Sanāk, ka iedzīvotāji ar saviem nodokļiem, no kuriem tiek maksāti platību maksājumi zemniekiem, atbalsta enerģijas ražošanu,» skaidro M.Dzelzskalēja. Taču platībmaksājumu sākotnējais mērķis ir pavisam cits – subsidēt pārtikas ražošanu, lai patērētājiem tā būtu pieejamāka. Grib kontroles mehānismuJau patlaban spēkā esošie normatīvi paredz, ka biogāzes ražošanai jāizmanto ne mazāk par 30 procentiem kūtsmēslu un ne vairāk par 70 procentiem citas biomasas, kas turklāt iegūta savā saimniecībā. Taču realitāte rāda – valsts nav padomājusi par mehānismu, kas kontrolētu, vai uzņēmēji tās radītos nosacījumus pilda. «Ja kontrolētu, atklātos pārkāpumi, līgumus par paaugstināto elektrības iepirkšanas tarifu varētu lauzt,» saka zemnieku pārstāve.Kā risinājumus problēmai, lai visus Latvijas laukus nepārņemtu kukurūza un biogāzes ražotnes, «Zemnieku saeima» saskata divus variantus. Viens ir samazināt platībmaksājumus par zemēm, kurās tiek audzēta biomasa elektrības ieguvei, bet otrs – tādām platībām piemērot citu, paaugstinātu, zemes nodokli. Vairuma zemnieku viedoklis ir, ka biogāzes ražotnes būtu attīstāmas pie lieliem lopu kompleksiem, turklāt zaļmasu tādos reaktoros varētu izmantot tikai līdz 30 procentu apmērā, bet pārējo izejvielu enerģijas ieguvei nodrošinātu mēsli. Tādējādi tiktu realizēta ideja par atjaunojamo energoresursu būtību, kā arī mazinātas sabiedrībai tik nepatīkamās masas, jo pēc rūgšanas mēsli vairs tā nesmird.Grozīs valdības noteikumusLauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) pārstāvji un citu lauksaimnieku organizāciju pārstāvji kopīgā sanāksmē ar Ekonomikas ministrijas atbildīgajām personām un Zemkopības ministrijas ierēdņiem šonedēļ vienojušies par ilgtspējīgu kritēriju un priekšlikumu ieviešanu biogāzes ražotājiem. Tas nozīmē, ka tiks grozīti valdības noteikumi par elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā un cenu noteikšanu. LOSP pārstāve Krista Garkalne ziņo, ka kopīgi tiks risināti jautājumi par pastiprinātas uzskaites un kontroles sistēmas ieviešanu, tajā skaitā lietderīgi izmantotās siltumenerģijas uzskaiti, lai pierādītu siltumenerģijas izmantošanas efektivitāti. Paaugstinātu tarifu maksās tikai tad, ja elektrību iegūs no konkrētām izejvielām un atbilstošas izcelsmes. Gan jāpiebilst, ka jaunos nosacījumus varēs piemērot vien tiem uzņēmējiem, kas tagad sāks ražot biogāzi. Maijā Latvijā darbojās 34 biogāzes spēkstacijas ar kopējo jaudu 39 megavatstundas, «Ziņām» stāsta Latvijas Biogāzes asociācijas valdes priekšsēdētājs Andis Kārkliņš. Pēc Ekonomikas ministrijas datiem, 2011. gadā no biogāzes iegūta gandrīz 101 gigavatstunda elektroenerģijas, kas nozīmē, ka šādi saražoti gandrīz 1,5 procenti no valsts kopējā elektroenerģijas patēriņa. Vairāk nekā desmit biogāzes spēkstaciju pašlaik būvē, bet karte, kurā staciju izvietojums apkopts martā, liecina – tās koncentrējas Zemgalē, un to jaudu nodrošināšanai kukurūzas lauki aizņem ievērojamas platības reģiona auglīgo augšņu. Zemju trūkums maizei nav arguments«Vai Latvijā maize kļūs lētāka, ja visi ar biogāzes ražošanu saistītie lauksaimnieki pārstās audzēt kukurūzu un lielākas platības atvēlēs kviešiem? Liekas gan, ka ne. Ar labību mēs sevi tāpat jau nodrošinām. Šķiet, ap 90 procentu mūsu zemnieku saražoto graudu aiziet eksportā, no kura valstij nepaliek pat PVN,» uz zemnieku iebildēm, ka tiek atņemtas zemes kviešu laukiem, atbild A.Kārkliņš. No valstī pārdotās elektrības vismaz PVN paliek pašiem, turklāt «elektrības mums trūkst, to pērkam ārzemēs». «Lielie kviešu audzētāji uztraucas, ka līdz ar biospēkstaciju izvēršanos aug lauksaimniecības zemes pirkšanas un nomas cenas. Ir parādījušies kukurūzas audzētāji, kas gatavi maksāt vairāk. Manuprāt, normāla konkurence. Beidzies viena nomnieka diktāts. Jautājums drīzāk ir par elektroenerģijas iepirkuma cenu, cik lielai vajadzētu būt maksai par biospēkstacijās saražoto elektrību,» saka asociācijas vadītājs. Pašlaik tie vidēji ir nepilni 14 santīmi par kilovatu. Viņš pamanījis, ka Zemkopības ministrijā tiek virzīta ideja, ka nevajadzētu atbalstīt biogāzes ražošanu no graudiem un zaļās masas. Tiem, kuri par to iestājas, biogāzes biznesa aizstāvis iesaka padomāt par saimnieciskajiem riskiem. «Tagad ir nobriedusi laba raža, bet ja saimniecībai iziet cauri negaiss, sagāž visu veldrē? Kur lai zemnieks zemē sakritušo, vārpās sadīgušo labību liek? To var sekmīgi izmantot biogāzes ražošanai.» Labs risku sadalīšanas paraugs esot LLU mācību un pētījumu saimniecība «Vecauce», kur uzbūvēta maza spēkstacija ar 0,26 megavatu jaudu. Tā iztiek no pašu kūtsmēsliem un iespēju robežās pievieno zaļmasu. Saimniecībā izaudzēto kukurūzu galvenokārt ēd govis, bet pārpalikumu izmanto biogāzes stacijā. Taču, ja pēkšņi kukurūza vai graudi kāda iemesla dēļ nepadodas vai ir bojāti, tad no zaļās masas ražos biogāzi. «Ja piena cena atkal nokritīs līdz 10 santīmiem litrā, biogāzē varēs pārstrādāt arī to. Jūs sakāt – grēks tā izmantot pārtiku? Bet, ja tajā brīdī ir pārprodukcija, vai tādēļ izkaut govis? Protams, tas ir teikts nedaudz pārspīlēti un problēma jāvērtē kompleksi, jo nevarēs ekonomiski pamatot liellopu turēšanu, lai ražotu pienu biogāzes stacijas vajadzībām. Bet īslaicīgs risinājums «krīzes» brīdī tas var būt, un tas būs labāk, nekā izliet pienu grāvī,» pauž A.Kārkliņš.Daži sabojājuši cēlo idejuTomēr asociācijas šefs arī atzīst, ka viena liela daļa biogāzes spēkstaciju projektu attīstītāju ir sabojājuši to pozitīvo ideju, kas slēpjas biogāzes ražošanā. Viņš neslēpj – vietām tās drīz būs jau sabūvētas par blīvu un par lielu. «Tas ir marasms, ja daži biogāzes spēkstaciju īpašnieki skrien pa visu Latviju, meklēdami izejvielu, ved to no viena Latvijas gala uz pretējo un būtu gatavi pirkt arī Lietuvā,» uzsver A.Kārkliņš.
