Latvijas Nacionālā arhīva eksperts Guntis Švītiņš gatavo izstādes par baltiešu bēgļiem Vācijā un glezno pasteļus Zaļenieku plenērā.
Neiespējami atcerēties kādu Jelgavas Mākslinieku biedrības kopizstādi, kurā nebūtu pārstāvēts Guntis Švītiņš. Viņa darbi redzami arī nupat plenēram «Zaļā muiža» veltītajā izstādē. Bijušas arī kādas desmit personālizstādes. No šā viedokļa G.Švītiņš ir mākslinieks. Pēc izglītības spriežot – mākslas zinātnieks (2003. gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas nodaļu). Un strādā, kā izrādās, Latvijas Nacionālajā arhīvā (LNA) – Personu fondu un ārvalstu dokumentu nodaļas arhīva eksperts.– Kas tad īsti ir Guntis Švītiņš? Varbūt atbilde slēpjas janvārī LNA atklātās personālizstādes nosaukumā «3 jomas vienā izstādē»?Līdztekus šīm trim ir vēl visādas jomas. Vienīgi kā mākslas zinātnieks pēdējā laikā esmu izpaudies mazāk, šeit par aizvadītās desmitgades nopietnāko darbu varu nosaukt dalību grāmatas «Senā Jelgava» («Neputns», 2010) tapšanā – pētīju okupāciju laika mākslas dzīvi Jelgavā.Daudz iznāk fotografēt – gan tiešajā darbā Latvijas Nacionālajā arhīvā, gan ārpus tā. Un tad vēl nozogu laiku, ko veltu zīmēšanai un pasteļu glezniecībai. Šai nodarbei paliek vakari, brīvdienas, arī naktis. Tad vēl datormāksla ar savu specifiku, šajā jomā pēdējos piecos gados esmu iesaistījies dažādos starptautiskos projektos – Spānija, Portugāle, Kolumbija, Latvija.Nu, un izstāžu veidošana arhīvā. Ne tikai pierastās, kur eksponāti izvietoti uz stendiem, bet arī virtuālās, tas ir, interneta izstādes. Deviņas tādas esmu izveidojis, tagad top desmitā.– Virtuālās izstādes, kas veidotas Latvijas Valsts arhīvā, veltītas tādām tēmām kā «1941. gada 14. jūnija deportācijas», «Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs», «Represētie kultūras darbinieki», «Top grāmata «Aizvestie. 1949. gada 25. marts»». Vai tas skaidrojams ar paša pētniecisku interesi par tautai tik sāpīgajām tēmām vai vienkārši darbs tāds?Tēma saistīta ar manu darbu un tiem dokumentiem, kas glabājas arhīvā. «Čekas» dokumenti – tie ir pamats visām ar represijām un deportācijām saistītajām izstādēm. Ja runājam par kultūras jautājumiem, pie mums glabājas liels daudzums materiālu par radošiem cilvēkiem, arī Eduardu Kalniņu, tā radās virtuālā izstāde «Mākslinieks Eduards Kalniņš dokumentos un gleznās». Kādu izstādi veidot, es nenosaku vienpersoniski, to izspriežam koleģiāli, speciālistu grupā. Cenšamies ievērot zīmīgus datumus – jubilejas, atceres dienas.Ar izstādēm parādām cilvēkiem, kas pie mums glabājas. Bet arhīvā glabājas daudz kas – dokumenti, personu lietas, krimināllietas. Un arī gleznas un grafikas. Virtuālo izstāžu veidošana mani saista ar to, ka tā ir ļoti radošs process. Turklāt veidots uz pamatīgas zinātniskās bāzes, ar visām atsaucēm un norādēm.– Par kādiem cilvēkiem tad Valsts arhīvā glabājas materiāli – par tiem, par kuriem interesējusies «čeka»? Tikai par ievērojamiem cilvēkiem vai arī atradīsies kas par mani?Ja esi studējis, tad noteikti, jo visas kādreizējo studentu lietas glabājas pie mums. Starp citu, par tām cilvēki sākuši īpaši interesēties, jo nu iespējams padomju laikos pabeigtu augstāko izglītību pielīdzināt maģistra grādam.Pie mums glabājas apliecinājums par to, kur cilvēks savulaik strādājis. (Te gan var rasties sarežģījumi, jo daudzas iestādes un uzņēmumi iepriekšējā veidolā vairs nepastāv.) Pie mums glabājas arī laulību un to šķiršanas lieta un dokumenti. Puslīdz droši varu apgalvot, ka kāds dokuments atradīsies gandrīz vai par katru.– Atgriežoties pie izstādēm, tavā ziņā ir galvenokārt vizuālais noformējums?Kā kuru reizi. To varēja atļauties, kad koncepciju un dokumentu atlasi veidoja spēcīga vēsturnieku grupa, bet manā pārziņā bija dizains un struktūra. Diemžēl kā daudzās valsts iestādēs arī pie mums darbinieku kļuvis mazāk, tāpēc katra intelektuālais potenciāls nu tiek izmantots pēc iespējas daudzpusīgāk. Tomēr cenšamies sasniegto līmeni vismaz noturēt. Pašreiz tiek īstenots starptautisks projekts ar lietuviešiem un igauņiem – par Baltijas valstu bēgļu nometnēm Vācijā no 1944. gada līdz 1951. gadam. Interesants projekts, jo, no vienas puses, bēgļiem no visām trim mūsu valstīm liktenis it kā veidojies vienāds, tomēr atšķirības ir diezgan lielas.– Vai ceļojošā izstāde «Latviešu Dziesmu svētki Eslingenā 1947. gada 25. maijā» arī tapa saistībā ar šo pašu projektu?Nē, tā ir atsevišķa izstāde, veltīta šo Dziesmu svētku 65 gadu jubilejai. Tie bija pirmie latviešu Dziesmu svētki ārpus Latvijas, Vācijā, bet jau pirms tam, 1946. gadā, bijušas Dziesmu dienas. Iedomājies, kādas pārsteidzošas aktivitātes – tas taču notiek bēgļu nometnēs! Dziesmu dienas bija zināmā mērā lokālas, un piedalījās pārstāvji no divām trim nometnēm, bet Eslingenas Dziesmu svētkos jau bija ap tūkstoti dziedātāju un 10 tūkstoši skatītāju.Lieliska sakritība, ka 2012. gada maijā risinājās Daugavas Vanagu konference Freiburgā, precīzāk, latviešu īpašumā Bērzainē, un tieši 25. maijā tur notika šīs izstādes atklāšana.– Vai tavu interesi par Eslingenu veicinājusi arī senā aizraušanās ar Ludolfu Libertu (G.Švītiņa diplomdarbā, beidzot Latvijas Mākslas akadēmiju, pētīta L.Liberta daiļrade, 1995. gadā tapusi arī grāmata «Ludolfs Liberts» – red.)?Varbūt ne tik tieši, bet, protams, fakts, ka pēc emigrācijas Ludolfs Liberts līdz aizbraukšanai uz ASV bijis latviešu mākslas skolas pedagogs tieši Eslingenā, sasaucas ar manu vēlāko interesi par šo vietu.Savukārt Liberts man ir sava veida mistika. 1983. gadā, kad vēl strādāju Eliasa Vēstures un mākslas muzejā Jelgavā, man kolēģis uzdāvināja kara laikā izdotu monogrāfiju par šo mākslinieku. Apmēram tādā stilā – zini, man uz bēniņiem atradās viena grāmata par mākslu, tāda stipri pabojāta, bet, ja gribi, varu atnest.Tieši pēc desmit gadiem, kad jau strādāju Valsts mākslas muzejā Rīgā, no Ņujorkas (ASV) ieradās Ludolfa Liberta testamenta izpildītājs Raimonds V.Dzelzkalns un minēja, ka Liberts visu savu radošo mantojumu novēlējis Latvijai. Ar vienu noteikumu – tas stāsies spēkā tikai brīdī, kad Latvija būs neatkarīga valsts. Bija 1993. gads, un viss mantojums – vairāk nekā 300 gleznu – nonāca Latvijas Valsts mākslas muzejā. Tolaik muzeja direktore šo «lauciņu» uzticēja man.1995. gadā tika svinēta Liberta simtgade, un Mākslas muzeja Lielā zāle pat izrādījās par mazu, labi, ka izstāžu zāle «Latvija» tad vēl nebija atdota komercstruktūrām. Tad arī tapa mana grāmatiņa par Libertu.Pa šiem gadiem materiāla sakrājies daudz vairāk, un Ludolfs Liberts man kļuvis īpaši tuvs. Man ir vaicājuši, kad tad būs pamatīgāka grāmata. Patlaban gan arhīvā darba ir pietiekami daudz, lai vēl nopietni ķertos pie monogrāfijas rakstīšanas.
