Trīs dienas abi ar nākamo diplomandu, zinātniskā darba materiālus vākdami, melnās miesās bijām rāvušies pa Aizputes – Kalvenes mežiem.
Trīs dienas abi ar nākamo diplomandu, zinātniskā darba materiālus vākdami, melnās miesās bijām rāvušies pa Aizputes – Kalvenes mežiem. Pienāca laiks – piektdienas pēcpusdiena -, kad vajadzēja atgriezties Jelgavā.
Students atstāja mani Liepājas šosejas malā, krustojumā ar Priekules – Aizputes lielceļu. Atvadījāmies. Paliku cēls un vientuļš, klusībā priecādamies par drīzo tikšanos ar jau pasen neredzēto ģimeni.
Mans aprēķins bija vienkāršs, taču pārliecinošs: drīz vajadzēja nākt autobusam Priekule – Saldus, bet, ja gadījumā tas mani neuzņemtu, tad pa Liepājas – Rīgas šoseju citi braucamie šaudījās kā bites spietošanas reizēs.
Sēdēju, gaidīju. No Priekules autobuss atnāca gan, taču, ātrumu nesamazinājis, aizripoja Saldus virzienā, tikvien kā smirdošu dūmu grīsti aiz sevis atstādams. (Vēlāk izrādījās, ka šim transportlīdzeklim pietura bijusi kādu kilometru no ceļu krustojuma.) Kad vēl pāris Rīgas eksprešu, sīko pieturu neievērodami, braši aizjoņoja garām, kļuvu nemierīgs. Pārlapojot autobusu satiksmes biezo sarakstu, noskaidroju, ka pēdējā iespēja līdz tumsai nokļūt Jelgavā ir paspēt iebraukt Skrundā līdz autobusa Aizpute – Kuldīga – Jelgava atiešanai. No šā laika mani šķīra stunda pusotra.
Metis kaunu pie malas, sāku «balsot». Žiguļu un visvisādu ārzemju vāģu stūrētāji man nepievērsa vairāk uzmanības kā uz ceļa nosviestam ķieģelim.
Pulksteņa rādītājs lēni, bet neatturami virzījās uz priekšu, to pašu darīja arī saule, laikam apnikusi visu dienu gozēties atvasaras bezmākoņainajās debesīs. Kaut gan bija tikai augusta nogale, taču iespējamā pārnakšņošana kādā savlaicīgi nenovāktā siena zārdā vai salmu kaudzē manī pozitīvas emocijas neizraisīja. To visu apsverot, biju nobijies kā vecmeita, nejauši nonākusi vīriešu klostera tuvumā, un savu lūdzoši pacelto roku vairs nenolaidu.
Minūtes desmit uz šosejas valdīja klusums kā uz nakti aizslēgtā baznīcā. Tad sprauslodams tuvojās noputējis «bobiks». «Ģeoloģijas ekspedīcija» paspēju izlasīt baltus burtus uz vāģa sāniem. Metrus piecdesmit pabraucis, vāģis piestāja un atpakaļgaitā tuvojās man. Durvis atvēra saulē iededzis puisis un aicināja iekāpt. «Kolēģi jau vakarstundā nedrīkst atstāt vienu ceļmalā,» viņš noteica.
Kolēģi? Hm…
Te nu laiks pateikt, ka Latvijas mežierīkotāji mums – dažiem Meža fakultātes pasniedzējiem – reizi divos gados ar devīgu roku izsniedza spectērpus. Tajos – PSRS – laikos gan ģeologi, gan mežierīkotāji bija iekārtoti vienā «plauktiņā». Arī es, meža gaitās dodamies, nebiju vis uzlicis kaklasaiti un apāvis lakkurpes, bet gan apģērbis zaļgandzelteno jaku, kuras piedurkni rotāja uzšuve «MinGeo SSSR» t.i., PSRS Ģeoloģijas ministrija.
«Kurā partijā tu «rubī», tādā neierastā vietā nokļuvis?» puisis sāka mani izvaicāt. Nācās atzīties, ka neesmu vis ģeologs, bet profesionāls meža novērtētājs, un kādi ceļi mani atveduši Priekules apkaimē. Amatu atšķirība tomēr mums netraucēja savstarpējās pārrunās īsināt ceļu līdz Skrundai. Tur sirsnīgi atvadījāmies, viens otram turpmākus panākumus vēlēdami. Paspēju pārsēsties Jelgavas autobusā, un tālākais ceļš pagāja bez piedzīvojumiem.
Ko mums no tā būs mācīties?
To, liekas, visai trāpīgi pateicis Mauglis «Džungļu grāmatā»: «Mums visiem vienas asinis, jums un man.» Tikai, redz, dažreiz ir lietderīgi arī vienādi formastērpi.
