Zinātniskajā literatūrā nav īpašas definīcijas, kādu grāmatu kopu saukt par personisko bibliotēku, tas paliek cilvēka paša ziņā: citam tie būs daži simti grāmatu, citam – pat trīs četri tūkstoši neliksies nekas sevišķs.
Zinātniskajā literatūrā nav īpašas definīcijas, kādu grāmatu kopu saukt par personisko bibliotēku, tas paliek cilvēka paša ziņā: citam tie būs daži simti grāmatu, citam – pat trīs četri tūkstoši neliksies nekas sevišķs. Bet ir kas vienojošs šo dažu simtu un lielas bibliotēkas īpašniekam: viņi abi izjūt bijību pret šo burvīgo lietu, ko sauc par grāmatu. Gan izlasīta, gan vēl jo vairāk nelasīta tā paņem cilvēku īpašā varā un aicina ieplānot laiku, atlikt darbus un pārvarēt nogurumu, lai kaut uz brīdi varētu salīdzināt sevi ar
cilvēkiem citā laikā un vietā, lai izdzīvotu viņu priekus un ciešanas un, īpaši mūsdienās, lai uzzinātu to, ko dators tomēr vēl nespēj uz sava ekrāna uzburt. Grāmatas – tā ir bagātība, kurā daloties ieguvēji ir daudzi. Tās, tāpat kā K.Skalbes burvju vērdiņš un dālderis, spēj vienādi aplaimot katru lasītāju, neko no sevis nezaudējot.
Grāmatas un ziedi cilvēkiem ir tikpat nepieciešami kā dienišķā maize O.Balzaks
