«Mūsdienu auto industrijas marku un modeļu klāsts piedāvā ērtu sociālā statusa kodu, kas kompensē privātā transporta anonimitāti. (..) Mašīnu markas nosaka to īpašnieku savstarpējās attiecības: nepacietīgs mersedess nozibina savas gaismas, lai «Maruti» pūlis palaiž to pa priekšu. (..) Kanārijdzelteni hammeri pārraušas pāri betona barjerām un, izrāvušies no ņudzošā korķa, ielaužas tukšajās autobusu joslās un pilnīgi nelikumīgi aiztraucas garām sastrēgumā iestigušajām masām…»Nē, nē, mums ar to nav nekāda sakara. Tā ir miljonu pilsēta Deli, bet indieša Ranas Dasgupta eseju par ceļiem kā vietu, kur visi satiekas, vērts pārlasīt, lai secinātu, ka pārsimts metru gara un desmit minūtēs pievarama auto rinda Akadēmijas ielā līdz pagriezienam Pārlielupes vai tirgus virzienā nebūt nav nīgruma cienīga.Tomēr, kad rindā «buksējošos» cits pēc cita apsteidz pa nepacietīgam audi, hondai vai nissanam, tas nezin kāpēc uzrodas. Mēģinu pasmaidīt par priekšā braucošā folksvāgena uzrakstu «jo netīrāks, jo krutāks», līdz pēkšņi viņam arī mērs ir pilns un ar spēju izrāvienu tas dodas uz priekšu, lai ierindotos padsmit autiņus tālāk.Aplami jau nav, un remontētāju liktā zīme tieši tā arī izskatās: divas strīpas iet paralēli, un tad strauji apvienojas vienā.Kaut kad tomēr līdz pagriezienam nonāk ikviens, taču arī tur vēl var gadīties stopsignāls, jo gājējiem kaut kā jātiek pāri. Kad bariņš šķērsojis brauktuvi, bet sarkanais vēl deg, atskan nepacietīga taure – aizmugurē dīdās BMW. Knapi ticis cauri remonta situācijas noteiktajam 30 kilometru ātruma posmam, tas aizšaujas kā bulta.Krustojumā pie Strazdu ielas arī iedegas sarkanā gaisma un spīd, kad gājēji jau sen gabalā. Braucēji tomēr stāv, un neviens netaurē. «Krutuma» mērītājs acīmredzot tāpat kā radars darbojas tikai šaurā joslā.
