Gada sākumā Jelgavas skolotāji saņēma priecīgu vēsti – labākie no pašvaldības ik mēnesi varēs saņemt simts latu lielu stipendiju. Aptuveni tikpat, cik dažus iepriekšējos gadus kontos «ieripoja» par dalību ES fondu līdzfinansētajos projektos prioritāro mācību priekšmetu skolotājiem un tiem, kas izglītības sistēmas optimizācijas apstākļos vēlējās vairot savu konkurētspēju.Nu šie projekti, kas apstākļos, kad dramatiski saruka pedagogu atalgojums, daudziem nāca kā malks svaiga gaisa, ir noslēgušies. Atskaites uzrakstītas un visi «piekasīgās» Eiropas prasītie dokumenti sakārtoti glītās mapītēs. Varētu šķist, kāpēc gan neturpināt tādā pašā garā apliecināt sava darba kvalitāti, ja jau dokumentu rakstīšanā roka «piešauta» un atkal sola kādu lieku latu. Tomēr Jelgavas pedagogiem šoreiz ar to nav bijis gana. Cīņā par pašvaldības finansiālu atbalstu iesaistījušies vien nieka trīs procenti vispārizglītojošo skolu skolotāju.Negribas ticēt, ka mūsu pedagogi kļuvuši tik bagāti, ka viņiem vairs nerūp bankas konta papildinājums. Arī arguments par saspringto mācība gada nogali, kas daudziem «sapinis» kājas un domas piedalīties konkursā, šķiet, neiztur kritiku. Astoņas brīvas nedēļas, kurās atpūtināt uzkarsētos nervus un nogurušās rokas, taču netiek katram strādājošajam. Iespējams, pedagogu kūtruma iemesli meklējami arī organizatoru pusē. Pirmkārt mainīta atbalsta forma – stipendija aizvietota ar vienreizēju naudas balvu, kā arī ierobežots pretendentu loks un sasteigta pieteikšanās. Tomēr pāri visam nepamet sajūta, ka organizatoriem un dalībniekiem tā arī nav līdz galam izdevies saprasties, kas no kā prasīs un kas ko dos. Varbūt vainīgs «vecais» mulsums, cik tad «priekšnieku» ir Jelgavas skolām un kāpēc ar vienu Izglītības pārvaldi nepietiek.
