Garie rudens vakari jau ir klāt.
Garie rudens vakari jau ir klāt. Miķelis vēstī, ka pēdējā raža satecējusi pagrabos un klētīs, jūrmalas cienītājiem brūni iedegušie deguni metas zili, lielie darbi mazdārziņos padarīti un vecāko gadagājumu darbarūķi nu var atvilkt elpu un pasēdēt pie spoža kamīna vai arī, kā tas Zemgalē pieņemts, pie pavarda ar kvēlojošām oglēm, kur čuguna katlā vārās cūku pupas. Vecmāmiņai vai vectētiņam tūlīt apkārt ir bērnu pulciņš, un visi cep uz oglēm ābolus. Tad tik sākas klausīšanās un ausīšanās, iet vaļā pasaku stāstīšana, jo vairāk tad, ja stāsta par spokiem, par zīlēšanu. Vectētiņš stāsta par saviem trakajiem jaunības gadiem, kad arī tika «gāzti podi».
Te rod piepildījumu bērnu izpētes kāre, kas bērnībā pavada ikkatru. Tas lielajiem būtu jāsaprot un nevis jāgaida, ko tie mazie stāstīs un rakstīs.
Lācītis vēl ir jauns un maziņš, tāpat kā viņa draugi rakstītāji un dzejotāji, kas labprāt gaida no pieaugušajiem garu dzīvesstāstu. Citam pieredzes pūrs ir tik bagāts, ka vāks netaisās ciet, bet viņš kaunas un klusē. Cerēsim, ka sarosīsies arī tu, kam matos jau sarma, jo vakari paliek garāki, bet kamols ir satīts biezu biezais. Lācītis jau ir tas, kas pats sēž stūrītī, bet pārējo vietu ziedo ciemiņiem – rakstītājiem. Nu tik sāksies!
Sarmīte Zemgalē
