Smaržas ir viens no visspēcīgākajiem impulsiem, kas sekundes simtdaļas laikā aizved pie atmiņām. Malkas šķilu smarža ir tā, kas liek man sajust septembra smaržu Rīgas ielas 19. mājas pagalmā, kad es maza nācu talkā auklītei kraut malciņu strēķīšos ziemai. Smaržoja pagalms, tikko bija aizbraucis zāģeris, kas malku sazāģējis un saskaldījis, un es, suņa Dukša asistēta, krāvu malciņu pašķūnē. Turpat āboli, savākti no dārza, turpat ziņkāre – kāds būs jaunais mācību gads? Tā arī to sajutu šodien, kopjot kamīnu un kārtojot malku jau savās Amerikas mājās. Malkas smarža taču ir viena no senākajām smaržām. Mūsu pirmmātes, kurot uguni krāsnī un maizi cepot, ne tikai darīja darbu, bet, Ugunsmāti piesaucot un pavardu sargājot, savai mājai spēja noturēt kādu enerģiju, ko saucam par mājas garu. Malkas šķila ir kā mēs paši savās dzīvēs, cik spēsim būt labi un derīgi ugunskurā, krāsns mutē – vai sildām un barojam ar liesmu radīto siltumu, ar karstumu un liesmas tīrību citus sev apkārt? Rudens un smaržīgā malka, strēķītī salikta, nav tikai sena pagātne, cilvēce atgriežas pie ekoloģiski tīra kurināmā. Un visiem labi zināms, ka uz īstas uguns gatavota maltīte ir daudz gardāka. Lepnākie restorāni tā arī dara šodien. Kad pavārs rosās ap omulīgi dūcošu krāsni, tad saulē kaltētai bērza malkai esot īpaša loma gardas maltītes tapšanā. Esmu dzirdējusi savu mammu sakām – krāsns dzied. Klausos, kā dzied lidmašīnas motors, kad gaisā šķērsojam Grenlandi, bet stjuarti nēsā pusdienas lidmašīnas pasažieriem ceļā uz ASV. Laipna skandināvu stjuarte visupirms no groziņa ar tajā ieklātu linu salveti mums pasniedz siltas graudu maizes doniņas pirms vakariņām. «Tā mūsu ceļa maize,» saku dēlam. Silta, smaržojoša. Bet prātā nāk kāds plakāts, kuru no Latvijas vedu sev līdzi pirms sešiem gadiem, kad Konektikutā dibināju latviešu skolu. «Garīgā maize» – tur bija rakstīts, un līdzās Aleksandra Čaka, Ojāra Vācieša portreti. Rudens atnāks, līdzi vedot Dzejas dienas, kad mēs saprotam, ka varam pateikt un saklausīt vairāk dzejas rindās ielikto enerģiju.
