Mākslas muzeja «Rīgas birža» vadītāja Daiga Upeniece savā koncepcijā cenšas īstenot līdzsvara principu.
Tikšanās ar Daigu Upenieci dažas dienas pēc nupat nosvinētās viņas vadītā mākslas muzeja «Rīgas birža» pirmās gadadienas norunāta greznās ēkas ātrijā jeb centrālajā iekšpagalmā. Pat vietā, kur paša muzeja slieksnis faktiski vēl nav pārkāpts, pietiek ar dažām minūtēm, lai apjaustu lielu vērtību klātbūtni. Ēkas centrā kā izplatījumā brīvi «lidojošā» tonnu smagā vienpadsmitmetrīgā objekta pētīšanu drīz vien pārtrauc pati muzeja saimniece, kura ierodas ar drīzāk lietišķai, ne mākslas aprindu sievietei raksturīgu sekundes precizitāti. Turpmākajā sarunā noprotams, ka muzeja «Rīgas birža» vadītājai sekmīgi izdodas apvienot gan lietišķo, gan māksliniecisko iedabu, gluži kā stāstā par muzeju bieži pieminēto «50 pret 50» principu.«Māja ir celta kā birža, kā bagātības simbols. Un kas 19. gadsimtā rīdziniekam ir bagātības simbols? Venēcija. Tāpēc arī šī ēka celta Venēcijas, Ziemeļitālijas renesanses stilā. Muzejs šo saistību ar Itāliju nav nekādā veidā pārtraucis. Ģeogrāfiski centrālais objekts muzeja ēkas ātrijā ir gondola, kas sasprāgst tūkstoš gabalos. Tās autors Dmitrijs Gutovs objektu veidojis režisora Mikelandželo Antonioni filmas «Zabriskie Point» iespaidā – toreizējie «puķu bērni» jeb hipiji mēģina aizstāvēt īstas, dabiskas lietas, cīnoties pret apkārt valdošo mietpilsoņu pasauli. Filmas beigās tiek saspridzināti drēbju un ledusskapji, televizori ar neiztrūkstošajām alus bundžām un čipsiem – neīstās vērtības, kas apēd cilvēku dzīves, novelk tās eksistenciālisma līmenī. Starp citu, varbūt tikai sagadīšanās, bet mākslinieku Dmitriju Gutovu «atradām» tieši Venēcijas biennālē,» atklāj mākslas zinātniece.– Gutovs ir krievu mākslinieks?Jā, viņš ir no Maskavas, bet nu jau kļuvis, kā pieņemts teikt, par pasaules pilsoni.Mēs muzejā cenšamies vairākos līmeņos savienot līdzsvara principu: Austrumu kultūra un Rietumu kultūra, klasika un laikmetīgā māksla (drīz būs Vijas Celmiņas izstāde), izziņa nopietnu izstāžu veidā un atpūta – mums ir arī restorāns, kafejnīca un telpas atpūtai. Lai visur būtu 50 pret 50.– Spriežot pēc Rīgas biržas greznajām telpām, laikam nav iemesla sūkstīties, ka Ārzemju mākslas muzejam nācās pamest Rīgas pili?Pils – tas bija ļoti skaists posms Ārzemju mākslas muzeja vēsturē. Kā nekā veseli 90 gadi, ko mēs arī nosvinējām pirms aiziešanas. Bet pili mēs vienkārši bijām pārauguši. Krātuves jau bija tik pilnas, ka vairs neatbilda kaut vai elementāriem ugunsdrošības noteikumiem. Un galu galā mums pat nebija izstāžu zāles, tikai četras mazas istabiņas, kuras dēvējām tik lepnā vārdā.Pils bija arī pilnīgi cita, savādāka pasaule. Galvenā atšķirība ir tā, ka ekspozīcijas Ārzemju mākslas muzejā veidojās gadu gaitā. Laikā, kad dzīvojām aiz tā saucamā dzelzs priekškara, bija vēlēšanās parādīt pēc iespējas lielāku valstu dažādību, un no katras centāmies dot kaut vai pa vienam priekšmetam.Rīgas biržā ir pilnīgi cits princips – parādīt, kas interesējis Rīgu, ko rīdzinieki ir kolekcionējuši. Ja viņiem savulaik bijis daudz vācu porcelāna, mēs arī rādām šo vācu porcelānu, cenšoties ievērot tās pašas proporcijas. Ja glezniecībā mums ir daudz Holandes 17. gadsimta darbu, attiecīgi arī rādām tos – kolekcijas, kas raksturīgas 19. gadsimta Rīgai, piemēram, rātskunga Frīdriha Vilhelma Brederlo kolekciju.Esam sapratuši, ka nevaram parādīt, cik pasaule ir milzīga, tad muzejam jābūt Luvrai vai Ermitāžai. Un arī tur nebūt nav viss – Luvrā, piemēram, latviešu mākslu neatrast.– Kā tagad veidojas privātkolekcijas?Kolekcijas veidojas pamazām un atkarīgas no tā, cik līdzekļu uzkrāts. Mums ir jauna valsts un uzkrāšana tikai notiek. Kad kaut kas jau būs, varēs ieguldīt savus līdzekļus arī mākslas kolekcijās. Process jau ir sācies, bet vairāk attiecas uz latviešu mākslu – mūsdienas, varbūt pagājuša gadsimta divdesmitie, trīsdesmitie gadi. Lai kolekcionētu tādas lietas, kas ir mūsu muzejā, jābūt ļoti lielam kapitālam. Mums ir gleznas, kas maksā milzīgus tūkstošus, pat līdz pusmiljonam un vairāk.7. septembrī atklāsim izstādi «Mākslas klātbūtnē» (19. gadsimta otrā puse – 20. gadsimta sākums), kur būs darbi no Rietumu bankas glezniecības kolekcijas, tur jau parādās šis tas itin vērtīgs – Koro, Dobinjī.– Ja tā naivi pajautā, kas jums muzejā ir pats, pats vērtīgākais?Ja skatās no vārdiem, tad tie ir Monē, Degā, fan Deiks. Bet vispār jau jāskatās kopums, mums ir ļoti izcila Holandes ainavu glezniecības kolekcija, kur var redzēt gan dažādos novirzienus, gan spēcīgākos meistarus. Grafikas kolekcijā ir 12 Rembranta darbu.– Staigājot pa muzeju, brīžiem gribas uzmanību pievērst ne tikai mākslas darbiem, bet pašām telpām.Tā arī paredzēts mūsu «50 pret 50» koncepcijā. Domāju, ka nebūtu pareizi ignorēt šo skaisto ēku un runāt tikai par kolekcijām. Ne velti mainīts arī nosaukums, un tagad tas ir šo četru vārdu kopums – mākslas muzejs «Rīgas birža». Mēģinām atrast vidusposmu, lai labi izskatītos gan māksla, gan telpas, kurās tā izstādīta. Šai telpai (sarunas gaitā tiek apskatīta balles zāle – red.), piemēram, funkcija ir dzīves baudīšana, krāšņums. Un dzīvi var baudīt gan dejojot, gan ar acīm, skatot brīnišķīgus mākslas darbus. Starp citu, šeit notiek arī koncerti, tā ka var baudīt arī ar dzirdi – telpās ir ļoti laba akustika.Skatot kolekcijas, var gūt ļoti daudz pozitīvas enerģijas arī no tā, ka vairums savā laikā pilsētai ticis dāvināts.– Kādi ir pirmie secinājumi, kad jaunajās telpās apritējis gads?Dzīve Rīgas biržā ir ārkārtīgi strauja, nekad nevarēs teikt, ka šis nams ir pilnībā apgūts. Ne velti šejienes moto ir kultūras tikšanās vieta. Vieta, kas bez pārtraukuma mainās, kur rodas jaunas domas un idejas. Ir jau vēl viens «50 pret 50» – klasiskā māksla un modernās tehnoloģijas. Ir diezgan daudz kompāniju, kas vēlas ar mums izmēģināt kādas jaunas informācijas pasniegšanas formas. Ir jomas, kur esam pirmie ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā. Kaut vai tās pašas I-phone aplikācijas.Izaicinājumi jau rodas visu laiku, ir mums tāds plāns – 2014. gadā, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, parādīt kādu Leonardo da Vinči darbu. Vienu no viņa 13 sieviešu portretiem. Tas nebūs viegli, bet tādā gadījumā būs milzīgs gandarījums, jo neviens da Vinči darbs nekad nav izstādīts ne tikai Baltijā, bet visā šajā reģionā.– Kā ar apmeklētājiem vēl bez Leonardo da Vinči?Pirmajā darbības gadā saskaitījām 120 tūkstošu. Protams, jārēķinās ar to, ka sākumā katrs muzejs tiek vairāk apmeklēts kaut vai tāpēc vien, lai apskatītu un novērtētu jaunās telpas. Tālāk jau jārada tādi projekti, lai cilvēkam būtu interesanti šeit atgriezties vēl un vēlreiz.– Vai, salīdzinot ar laikiem, kad «zāle bija zaļāka», nesarūk (šeit nedomāju tieši Rīgas biržu) mākslas cienītāju pulks un vairums negaida no muzeja tikai atrakcijas?Pilnīgi droši varu teikt, ka zāle ir īpaši zaļa tieši tagad un saule spoža tieši tagad. Cilvēki brauc uz Londonu, Madridi, Parīzi, Berlīni un redz lielās izstādes un ļoti labus muzejus. Tāpēc arī pie mums vairs neskrien uz katru izstādi un nāks tikai tad, ja zinās, ka būs interesanti. Esmu kuluāros dzirdējusi mūs saucam par mazo Luvru. Galu galā princips ir tas pats, tikai esam nesalīdzināmi mazāki. Protams, šāds salīdzinājums iepriecina.Kas attiecas uz jauno skatītāju audzināšanu, diemžēl bija pārrāvums, kad skolām atņēma mākslas vēsturi, kultūras vēsturi un tamlīdzīgus priekšmetus. Bet es jau redzu jaunas programmas, pie mums uz skolotāju semināru pierakstījušies tik daudzi, ka nākas rīkot atkārtotu kursu.– Jums taču arī viss sākās ar mākslas vēstures stundām?Jā, toreizējā Jelgavas 2. vidusskolā bija nopietnas mākslas vēstures stundas, ko pasniedza Ausma Krūmiņa, Ausmas Belmanes iesāktā darba turpinātāja. Tieši skolotāja Krūmiņa īsi pirms vidusskolas beigām man ieteica aizbraukt uz Aizrobežu (tā to sauca 1981. gadā) mākslas muzeju apskatīties. Tā nu vēl joprojām skatos…
