Kā pasakā par septiņiem rūķīšiem cita par citu mazākas ir Kristīnes un Ivara Siliņu meitas. Vecāki paši uzauguši kuplās ģimenēs, tāpēc savu bērnu skaitu uzlūko kā pašsaprotamu priekšnoteikumu veseluma un piepildījuma izjūtai. Šonedēļ vecāki steidz sarūpēt vēl pēdējās skolas lietas, lai pirmdienas rītā pašu dārzā plūktām dālijām rokās visi draudzīgi dotos uz Aizupes skoliņu.
Siliņi ar savām septiņām atvasēm dzīvo nelielā pašu celtā mājiņā Tušķos. Jaunākajai no māsām ir vien divi gadiņi, bet vecākā mācīsies jau 8. klasē. Šogad Siliņu ģimenē ir lielākais skolēnu skaits – pieci –, un vecākiem nākas gana nopūlēties, lai visas princeses sapostu skolai un sarūpētu mācībām nepieciešamo. Vienīgais pelnītājs ģimenē ir tētis, kurš strādā ar baļķvedēju. Viņš sirdī ir kaismīgs mežstrādnieks, dabas un klusuma mīļotājs, bet bērnu audzināšana galvenokārt gulst uz Kristīnes pleciem. Pieticīgi, bet labiArī abi vecāki uzauguši daudzbērnu ģimenē un neuztver to kā kaut ko sevišķu. Viņi gan piebilst, ka skolai sagatavoties neesot lēts prieks. «Visur atduramies pret naudas problēmu. Paldies novadam, kas bērniem piešķir brīvpusdienas un katram 20 latu mācību līdzekļu iegādei, bet pārējo visu gādājam paši. Šogad darba burtnīcām un kladēm vien esam iztērējuši 150 latu, nerēķinot apģērbu, apavus, somas, taču mēs negaužamies, šis tas palicis no iepriekšējiem gadiem, un mēs protam dzīvot pieticīgi,» smaida Kristīne un Ivars paslavē: «Meitenes pat neizvēlas pašu dārgāko, jo esam mācījuši, ka ne vienmēr tas skaistākais ir tas vajadzīgākais.»Vecāki secinājuši, ka lielākie tēriņi esot pirmklasniekam: «1. klasītē tomēr visu vajag jaunu un nederēs māsas vecā soma vai penālis, to cenšamies arī ievērot – lai ir stimuls un prieks iet uz skolu.» Ģimenes prioritāte ir izglītība, un tās dēļ tiek pieciestas visas neērtības. Siliņu meitenes ir ne tikai skaistas, bet arī talantīgas, piemēram, Katrīna Mūzikas skolā apgūst čella spēli, bet Liene akordeonu, savukārt Kitija cep gardas kūkas un plātsmaizes. «Pirmā skolas diena mūsu ģimenē vienmēr ir svētki, tā būs arī šogad – tētis darbā ņems brīvdienu, Kitija ceps riekstu kūku,» stāsta lielā māsa Katrīna. Pati šuj un gatavoKristīnes pamatprofesija ir šuvēja, tāpēc par drēbēm meitas noteikti nesūdzas – mamma allaž uzšuj kaut ko jaunu, īpaši uz svētkiem, kad māsas grib pucēties vienādās kleitiņās un skaistām puķēm matos. «Neslēpju, ka iepērkos arī lietotu apģērbu veikalos, tur var atrast ļoti labas lietas. Tās pielabojot, pāršujot, iznāk pilnīgi jaunas drēbes. Šaubos, vai, nopērkot kurpes par 50 latiem, jutīšos labāk nekā tad, ja man kājās ir apavi par desmit latiem,» viņa ironizē.Kristīne ir arī saimnieciska mamma. Pie vecmāmiņas laukos Siliņiem ir savs dārziņš, kur tiek audzēts viss, ko var likt burkās un glabāt pagrabā. Kristīne gan smej, ka vasarā pārsvarā pārtiek no tā, kas pašiem izaudzis, tādējādi vairāk naudiņas ietaupās skolas lietām: «Kādu brīdi vasarā ēdam tikai kabačus dažādos veidos, par ko ne vienmēr meitenes ir sajūsmā, bet bērnos cenšamies ieaudzināt arī to, ka jāēd veselīgi. Ne vienmēr saprastiMāsas mulst, kad jautāju, vai ir viegli būt tik daudzām māsām, bet mamma steidz skaidrot: ja vārda dienas šokolāde jāsadala septiņās daļās, tad nav viegli, jo kādreiz gribas kādu gabaliņu vairāk, bet, ja istaba jākārto, tad gan ir labi, jo pie darba ķeras visas un darbs padarīts ātri. «Paši bērnībā esam ar brāļiem un māsām kopā auguši, visā dalījušies, to mācām arī saviem bērniem,» piebilst Ivars.Siliņi ir pieticīga, bet cēla ģimene, kas spēku rod komandas garā, savstarpējā palīdzēšanā un vērtībās, kas nav par naudu nopērkamas. Taču dažkārt naudai ir liela nozīme, piebilst mamma. Bērniem ļoti patīk kaut kur visiem kopā aizbraukt, un cenšamies to arī darīt, tikai ne vienmēr sanāk tā, kā vēlētos. Katrā muzejā jāmaksā ieejas biļete. Lai izbrauktu ar gaisa vagoniņu, mūsu ģimenei jāšķiras gandrīz no 20 latiem. Ir tomēr atšķirība, vai ģimenē ir trīs vai septiņi bērni, bet daudz kur to nesaprot un nenāk pretī, tāpēc ir reizes, kad jāpaliek vienkārši gribot,» stāsta Kristīne. Siliņi neslēpj, ka kuplās ģimenes dēļ ne reizi vien saņēmuši pārmetošus apkārtējo skatienus, tāpēc, arī veikalā ejot, viņi līdzi ņem tikai dažus bērnus – pārējie gaida mašīnā. «Ir cilvēki, kas nesaprot – kā var būt, ka bērnu ķēdīte aiz muguras un mamma atkal gaidībās?! Ir bijis, ka ar pirkstiem rāda, un tā, ka apstājas ar muti vaļā – nez no sajūsmas vai aiz pārmetuma? Ir sajūta: ja daudzbērnu ģimene, tad nelabvēlīgas ģimenes zīmogs uz mūžu. Mēs tādi noteikti neesam. Mūsu bērni pasaulē nākuši ar lielu atbildības izjūtu, tāpēc par viņiem gādājam, cik vien mūsu spēkos, un domāju, mums tas izdodas,» ar lepnumu teic meitu tētis.
