Padomju laikos skolas gados manam dzimtajam ciematam blakus esošā Jelgava likās neglīta, nepatīkama, pelēka un agresīva. Tā man saistījās ar baseina apmeklējumu vienreiz nedēļā, pēc tā plūmju kokteili un kārtainu ābolmaizi vietējā gastronomā pirms pamatīgas salšanas neomulīgā autobusa pieturā. Mēs, bērni no rāma piepilsētas ciemata, parasti kaut kādā veidā pamanījāmies sastrīdēties ar Jelgavas bērniem, dažreiz tas noveda līdz kautiņiem, kuros cits citu aplaimojām ar lamuvārdiem, kādus nu savos krājumos varējām atrast. Parasti otrai pusei tie palika nesaprasti vai saprasti, lika sarkt un brīnīties. Savu dzīvokli atrod pēc salauzta lampas rāmjaAr Jelgavu saistās arī kāds manas radinieces stāsts. Deviņdesmito gadu sākumā, no ASV pirmo reizi pēc Padomju Savienības sabrukuma atgriežoties Latvijā, sirmā kundze bija tā vīlusies, Zemgales pērles vietā ieraugot pelēku padomju betona kopojumu, ka atteikusies no tālākiem Latvijas apmeklējumiem. Spilgtu Otrā pasaules kara laikā izpostītās Jelgavas ainu rāda Anna Žīgure stāstā par vecmāmiņu Elzu Stērsti «Marselīne». Jelgavas pazīstamā advokāta Andreja Stērstes meita pēc pilsētas nopostīšanas 1944. gadā sava dzīvokļa drupas sazīmē, pateicoties salauztam lampas rāmim, kas savulaik iegādāts Parīzē. Kāds mans kolēģis savukārt atceras, kā viņš, mazs zēns, vēl sešdesmitajos gados spēlējies Jelgavas drupu kaudzēs, kur bija atrodamas krāsainu stikliņu, smalku krūzīšu un flīzīšu paliekas. Jelgava tika pilnībā izpostīta 1944. gada vasarā – rudenī sīvās cīņās starp vācu un padomju armiju. 1945. gadā Jelgavas iedzīvotāju skaits bija samazinājies uz pusi, un šajā gadā vēl uz Sibīriju tika aiztransportēts vesels jelgavnieku ešelons.Spridzināja, jo kāds atļāvās pacelt sarkanbaltsarkano karoguŠodien, 22 gadus pēc neatkarības atgūšanas, Jelgavas rētas līdzāspastāv jaunam dzīvošanas priekam. Manā bērnībā senās Sv.Trīsvienības baznīcas tornis pār Jelgavu slējās kā ķēmīgs Otrā pasaules kara nepabeigtuma apliecinājums, bet tagad tas pārsteidz ar šarmu, eleganci un funkcionalitāti. Senajā baznīcas tornī ierīkots informācijas centrs, omulīga kafejnīca, izstāžu zāle un skatu laukums. Ir pastāvīga ekspozīcija par Latvijas starpkaru republikas prezidentiem – zemgaliešiem – un arī senajiem zemgaļiem veltīta izstāde. Rētas un dzīvotprieks tur mīt blakus vistiešākajā nozīmē – Sv.Trīsvienības baznīca bija vecākā no jauna celtā luterāņu baznīca Eiropā (1574. gads), un 1944. gada vasarā, tieši pirms pilnīgas Jelgavas nodegšanas, tajā pirmatskaņoja Lūcijas Garūtas kantāti «Dievs, Tava zeme deg!». Pēc Jelgavas degšanas no baznīcas pāri palikušais tornis esot papildus spridzināts 1956. gadā, pēc tam, kad tajā kāds drosminieks bija pamanījies pacelt sarkanbaltsarkano karogu.Ar rētām jātiek galā tieši tā – ar dzīvotpriekuJelgavas rētas paliks mūžīgi, tomēr šodien tā ir pilsēta, kur iespējams pavadīt jauku pēcpusdienu ģimenei ar bērniem. Jelgavas pilī apskatāmi seno Kurzemes hercogu un viņu piederīgo sarkofāgi, tērpi un sadzīves priekšmeti. Promenāde no galvenā Lielupes tilta līdz dzelzs tiltam, jauki un gaumīgi iekārtota, patiesi iepriecina. Ja sanāks Jelgavā būt ziemā, neticībā iepletīsiet acis par ledus skulptūrām. Sākotnēji ikgadējais ledus skulptūru festivāla apmeklējums bija vairāk pienākums, atbalsot «savējo» centienus, tomēr tagad tas ir patiess skaistuma baudījums.Varbūt ar rētām jātiek galā tieši tā – ar dzīvotprieku.
