Lielvircavas bibliotēka ieguvusi plašu novadpētniecības mantojumu no pagasta pirmsākumiem līdz kolhozam «Sarkanā Zvaigzne».
«Pats Dieviņš tevi te atsūtījis,» par pensionētās latviešu valodas un literatūras skolotājas Terēzas Blūmas ierašanos Lielvircavas bibliotēkā, kad tur viesojas «Ziņas», priecājas grāmatu krātuves vadītāja Māra Ziemele. Patiesi – kurš gan labāk spētu iepazīstināt ar bibliotēkai uzdāvināto bagāto literārās novadpētniecības un kolhoza vēstures materiālu klāstu, ja ne pati līdzautore! Viņa taču izprot ne tikai katru ar tušu kaligrāfiskā rokrakstā rakstīto burtu, bet arī tā laika garu.Pašai savs mākslinieciskais noformētājsDāvinājumu Lielvircavas bibliotēkai dāsni atvēlējusi vietējā pamatskola, tā apskate sākas tieši ar Terēzes un viņas aizsaulē aizgājušā vīra vēstures skolotāja Jāņa Blūma mūža veikumu.«Sākumā skolā man bija vismazākais latviešu valodas un literatūras kabinetiņš. Kā inspektore parasti teica – ejam uz to omulīgo putnu perēklīti! Visi materiāli, grāmatas bija par savu naudu pirktas, jo bibliotēkas toreiz tā neapgādāja. Lai literatūrā izpildītu programmu, neprasīja, kā skolotājs to izdarīs. Taču literārā novadpētniecība bija vēlama. Es labprātīgi iesaistījos darbu skatēs un vienmēr dabūju labu vietu. Komisijā gan daži domāja, ka to noformēšanā pieaicināts profesionāls mākslinieks, tāpēc būtu jāvērtē citā kategorijā. Neticēja, ka tas ir mūsu pašu darbs,» stāsta T.Blūma, uzsverot, ka pateicība par panākumiem skatēs pienākas tieši viņas Jānim. Viņš bijis ne tikai teicams mākslinieciskais noformētājs, bet arī azartisks literārā mantojuma vācējs. Braucis pa antikvariātiem, taujājis, meklējis, mainījis. Citādi, piemēram, viņam nebūtu izdevies iegūt 19. gadsimta nogalē vēl vecajā drukā izdotās Jura Alunāna grāmatiņas, kuras nu papildinājušas Lielvircavas bibliotēkas klāstu. Tur atrodami arī Blūmu apkopotie materiāli par Ģedertu Eliasu, Annu Brigaderi, Aspaziju, folkloras vācējiem un citiem ievērojamiem novadniekiem. No viņiem lielāko ievērību, šķiet, būs izpelnījies tieši J.Alunāns, kuram ar lielu pompu 1982. gadā Lielvircavā tika svinēta 150 gadu jubileja. Bija ieradies pats Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Gunārs Priede un citi augsti viesi. Slepus kaļ atmodas plānusBibliotēkas speciāli iegādātajā novadpētniecības materiālu skapī atrodamas ziņas arī par Lielvircavas muižas vēsturi, pagasta pirmsākumiem, 1905. gada revolucionāriem un pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sabiedriskajām iestādēm. Taču «dzīvākās» atmiņas pulsē Trešās atmodas liecinieku stāstos, kas apkopoti vairākās mapītēs.«Uz Lielvircavas dzirnavām slepus bija atbraucis pats Tautas frontes vadītājs Dainis Īvāns, lai apspriestu turpmākās rīcības plānu. No sava miesīgā vīra par to uzzināju tikai pēc mēnešiem. Baidījās, ka izpļāpāsies un viņus arestēs. Saimniecēm, kas viesus apkalpoja, arī mute bija jātur ciet. «Baltijas ceļš», augusta pučs, barikādes. Tas bija laiks, kad visi tika sacelti kājās. Kolhoza priekšsēdētājs Rihards Āboliņš organizēja transportu, sponsorēja degvielu privātajām mašīnām, laida no darbiem – lai tikai pēc iespējas vairāk piedalītos. Mēs no saimniecības bijām ļoti daudz. Kāds pacilājums, atceroties, kā, plīvojot karogiem, sadevāmies rokās, klausījāmies ar radio aparātiņiem pie auss, 18. novembrī braucām uz krastmalu un piedalījāmies barikādēs, kur Lielvircavai bija jāsargā televīzijas tornis! Tas silda,» atmiņā gremdējas T.Blūma. Nedaudz skumji, ka šogad par «Baltijas ceļu» un ap to saistītajiem notikumiem varēja lasīt vien titros. Galvenos ziņu laukumus aizpildīja superzvaigznes Gāgas koncerts Rīgā. «Nezinu, jauniešiem varbūt patīk,» noteic skolotāja.Gāzmaskās mazgā govisKolhoza «Sarkanā Zvaigzne» priekšsēdētājam R.Āboliņam bija ne tikai liela loma valsts neatkarības atgūšanas procesos, bet pirmkārt vietējo dzīves līmeņa celšanā. Netieši par to liecina trešā lielā uzdāvināto materiālu klāsta daļa, par kuru jāpateicas Lielvircavas skolas bijušajai skolotājai Lailai Avenītei un skolas novadpētniecības pulciņa bērniem. Viņi apkopojuši, kā sēts, pļauts un arts. Kādu tautību cilvēki Lielvircavā dzīvojuši, ar kādu tehniku strādājuši. Kā kopuši aitas, «ganījuši» bites un audzējuši zirgus. Šajā atskaišu, sienas avīžu, glīti noformēto tabulu un grafiku jūrā uzmanību piesaista arī kāds albums ar uzrakstu «Viena diena Lielvircavā. Civilā aizsardzība bildēs». Tajā fiksēts, kā 1969. gada jūlijā kolhoznieki gatavojušies iespējamajam atomuzbrukumam. Mācības sākušās ar trauksmes sirēnas kaucienu. Izvēlēts štāba priekšnieks. Posteņos salikti dežuranti, rakts novērošanas punkts un līmēti ciet fermas logi. Albumā vēstīts, ka, glābjoties no radioaktīvajiem putekļiem, kolhoza mehanizatori steidza savest šķūnī sienu, izmantojot jaunāko tehniku. Hermētiski noslēgtas akas un graudu apcirkņi. Sava rūpe civilās aizsardzības mācībās bija arī slaucējām. Viņām ar gāzmaskām galvā nācās mazgāt nabaga gotiņas, kuras par savu saimnieču pārvērtībām nespēja vien nobrīnīties.Kolhozs – sirds, dvēsele un otrās mājasŠādas mācības, kā arī piecgades plāni, sociālā sacensība un citi atribūti ir tikai nodeva padomju laikam. Nekur tālu nevarēja tikt bez prasmes saimniekot un rūpēm par cilvēku, un R.Āboliņam tā visa netrūka, atzīst pensionētā skolotāja.«No priekšsēdētāja varētu pārņemt prasmi saimniekot. Tie, kas strādāja, bija nodrošināti. Varēja bērnus skolot. Brīvdienās tika mazais kolhoza autobuss – cilvēki brauca ekskursijās, uz teātra izrādēm. Kaut arī bijām Jelgavas rajonā mazākā saimniecība, pirmie sējām, pirmie pļāvām. Ražas bija ļoti labas. Priekšsēdētājam kolhozs bija sirds, dvēsele un, varētu teikt, – otrās mājas. Tāpēc nav brīnums, ka atjaunotās Latvijas pirmais prezidents Guntis Ulmanis izvēlējās atbraukt tieši uz Lielvircavu. Viņš gribēja zināt, kā tādai mazai saimniecībai tas bija izdevies,» atceras T.Blūma.Tieši šo attieksmi – rūpes un mīlestību – pensionētā skolotāja vēlētos vairāk redzēt jaunajā paaudzē. Varētu arī atgriezties pie mākas pašiem glīti rakstīt un noformēt, nevis paļauties tikai uz datoru. Impulsus tam var saņemt Lielvircavas bibliotēkas novadpētniecības materiālos. Atliek vien atnākt un iepazīties. Uz mājām vērtīgie materiāli gan netiks doti. «Ka neaiziet «ar galiem»,» baiļojas M.Ziemele.
