Harijs Krūze šomēnes atsāks mācības Literārajā akadēmijā, kaut dzejo jau 36 gadus.
Dzejas dienu pasākumos Jelgavā allaž neiztrūkstošs dalībnieks ir Harijs Krūze. Jebkura literārā sarīkojuma lirisko noskaņu viņa dzejoļi vienmēr īstajā brīdī atsvaidzinājuši ar labdabīga, bet trāpīga humora dzirksti. Realitātē Harijs gan ir gluži nopietns cilvēks, tāpat kā viņa attieksme pret dzeju un dzejošanu. Arī nākamnedēļ viņš uzaicināts lasīt dzeju vairākās pilsētas skolās, diemžēl kopkrājumā «Zemgales vācelīte» H.Krūzes dzejoļu šogad nebūšot.– Cik vajadzīga pašlaik dzeja, un vai Dzejas dienās jāiet pie Raiņa pieminekļa?Es jau domāju, ka jāiet, kaut vai tāpēc, ka Rainis ir Rainis.Nevar noliegt, ka dzejā pašlaik iestājusies krīze. Ja lietojam tradicionālo salīdzinājumu ar zebru, tad dzeja pašlaik ir «melnajā svītrā», bet jācer uz to labāko, gan jau būs atkal «baltā».Bieži dzejas pasākumi nevar savākt vairāk par desmit klausītājiem, turklāt arī ar Latvijā atzītiem dzejniekiem. Bet nevar viennozīmīgi pateikt, kas šajā krīzē vainojams, domāju, ka liela daļa vainas jāuzņemas arī pašiem dzejniekiem – varbūt teksti kļuvuši tādi, kas neaizrauj? Iemesli var būt visādi.Internets arī dara savu. Kaut vai vienkāršs piemērs «iz dzīves», ko man stāstīja kāda Kurzemes bibliotekāre, – agrāk nāca un gribēja «dzeju grāmatiņas pašķirstīt», jo tuvojas tāda un tāda jubileja vai cits nozīmīgs notikums, tagad piespied tikai podziņu, un viss jau ir sašķirots – «dzejoļi kāzām», «dzejoļi bērēm» un tā tālāk…– Vai interneta ietekme ir tikai negatīva? Nesen, «rakņājoties» internetā, uzzināju, ka jūsu dzejoļi lasāmi grāmatā «Mūsu Latvija». Sērijā, kas tā arī saucas – «Mana grāmata». Tā nu nav gluži mana grāmata, bet gan kopkrājums. Šis projekts arī ir «koks ar diviem galiem». Tagad jau pavisam vienkārši – ja tev ir bišķiņ iekrāta nauda (kādi piecdesmit sešdesmit lati), tu vari tikt kopkrājumā, par kura kvalitāti faktiski neviens neatbild, pat korektors neskatās. Tādu grāmatu nu jau ir diezgan daudz. Princips vienkāršs – no apmēram desmit autoriem tiek savākts pa 50 latiem un… iznāk grāmata.– Esmu vairākkārt dzirdējis tādu terminu – pašdarbības dzejnieki. Kas tie tādi, un kas tad ir tie profesionālie, vai to maz tagad var nodalīt?Nākas piekrist viedoklim – ja tu saņem par dzejošanu kādu naudiņu, esi profesionālis, ja pašam jāpiemaksā, tad pašdarbnieks.Tas pats jau ir arī ar «Zemgales vācelīti» (Jelgavas dzejnieku kluba «Pieskāriens» ikgadējs kopkrājums, kurā publicēti gan mūsu pilsētas, gan citu Zemgales novadu autoru dzejoļi – red.). No vienas puses, ir jau labi, ja cilvēks var izpausties. Lai cilvēki raksta un izpauž savas sāpes, bet no otras… Turklāt tie rakstītāji jau nav savstarpēji sveši, un kā tad pēkšņi tā kritizēsi kolēģi, ar ko varbūt vakar pie viena galda sēdēts.Tāpēc esmu nolēmis kopkrājumos vairs neiesaistīties. Arī 2012. gada «Zemgales vācelītei» savus dzejoļus neiesniedzu.– Līdz šim taču bijāt aktīvs līdzautors?Mani dzejoļi ir piecās iepriekšējās «Zemgales vācelītēs». Tagad esmu nonācis pie secinājuma, ka par savu dzeju gribu atbildēt pats.– Un kā tad sākās tā dzeja?Neteikšu, ka man jau no bērnības bijušas kādas īpašas tieksmes dzejot. Sāku pavisam praktisku apsvērumu dēļ. Es taču lielu daļu mūža esmu pavadījis… kapos. 11 gadu vecumā sāku pūst klarneti orķestrītī kopā ar tēvu (tātad no tā laimīgā brīža Baložu kapos pagājuši jau 46 gadi). Tur runāja arī izvadītāji, un gribējās, lai mums būtu savi, oriģināli panti, nevis tādi paši kā visur citur Latvijā – Alfrēds Krūklis, Ārija Elksne vai tautas dziesmas. Sāku rakstīt savējos un turpinu arī tagad, nu jau arī pats tos skaitīdams.– Tapušas arī dziesmas, viena Jelgavas pusē kļuvusi jo īpaši pieprasīta.Droši vien domājat «Sveces dziesmu», tai gan ir Imanta Ziedoņa teksts, bet «Veltījumā tēvam» mana ir mūzika un arī vārdi. Diemžēl pazuduši visi dziedātāji – Andris Štrauss ir augšā, viņā saulē, pārējie izklīduši tepat pa Latviju.– Kapu tēmu visai pagrūti saistīt ar jūsu dzeju, kam lielākoties raksturīga krietna humora deva.Tas – līdzsvaram. Un es arī par atvadu tēmu nerakstu to, ko nejūtu. Lai nu kolēģi man piedod, bet pat kapos no manis diez var sagaidīt kaut ko par aizlidojušu «eņģeļu mokām» vai «zaru lauztajām rokām».Ir jau arī otra galējība, piemēram, ir daži interneta portāli ar tādām dzejas nodaļām, ka jāpabrīnās, no kurienes cilvēkā var rasties tik daudz naida un negāciju. Tā ka dzejas pasaule ne vienmēr ir tikai kaut kas skaists un mirdzošs.– Tad jau vārdam tomēr piemīt kāds īpašs spēks?Un kā vēl! Atgriežoties pie dzejas – ir daudz labu, jaunu un talantīgu autoru, arī tai pašā Jelgavas klubā «Pieskāriens». Diemžēl daudz kas atduras pret to pašu naudas trūkumu, un ne vienmēr savas grāmatas iznāk tiem labākajiem.– Harija Krūzes dzeju arī pagaidām varam lasīt tikai kopkrājumos.Vajadzētu jau sasparoties, cerība vēl nav atmesta. Un vēl es mācos – ir tāda Literārā akadēmija, kas izsludināja konkursu, kurā varēja iesūtīt savus dzejoļus. Aizsūtīju un, kā par brīnumu, tiku uzņemts Dzejas meistardarbnīcā, ko vada Ronalds Briedis. Turklāt tā saucamajā budžeta grupā – bez maksas. Tagad ir vasaras brīvlaiks, drīz atkal sāksies nodarbības – divreiz nedēļā sestdienās.– Vai tad dzejošanu vispār var iemācīties?Pašu dzejošanu – nē, bet tehniku pilnveidot var. Sevi pilnveidot un uzzināt, vai raksti trohajā vai jambā, – tas ir pat ļoti vērtīgi. Un kur nu vēl soneti un citas klasiskās formas. Lai nav tikai «kāja – māja» un «sirds – mirdz».– Un kas bijis paraugs jūsu humoristiskajai dzejai?Jānis Dreslers, Mirdza Ramane, daudz ko esmu smēlies no kādreizējā žurnāla «Dadzis». Ļoti nopriecājos, kad tas 2005. gadā atjaunoja savu darbību. Es kā lasītājs kaut ko aizrakstīju un pat tiku uzaicināts tur strādāt. Tas bija ļoti skaists laiks, diemžēl jau pēc diviem gadiem izputēja arī atjaunotais žurnāls. Mēs ar kādreizējo kolēģi no Jelgavas Pašvaldības policijas Raimondu Valteru (kurš Pašvaldības policijā strādā arī tagad), lielisku karikatūristu, bijām vieni no pēdējiem «Dadža» mohikāņiem.Tieši «Dadzī» iemācījos elementāras, bet ļoti svarīgas patiesības – humors nenozīmē rupjības, tāpat kā nedrīkst smieties par slimiem vai trūcīgiem cilvēkiem. Ir jau viegli uzrakstīt kādu rīmi par «bomzi», bet tu nekad nezini, kas pats būsi rīt.
