«Čaļi, pa galvu vajag, ja?! Ilgi neesat sisti, ja…» tā 3. septembrī, aiz rokas skolā vedot savu pirmklasnieku, Valsts prezidents Andris Bērziņš uzrunāja TV3 operatoru, kurš vienkārši pildīja savu darbu – filmēja valsts pirmās personas dienas gaitas. Tā nebija slepena ielīšana prezidenta guļamistabā – tas, ka viņš savu atvasi vedīs uz skolu, bija iekļauts amatpersonas darba nedēļas plānā. Tātad publisks un sabiedrībai rādāms pasākums. Pēc cietumnieka leksikā izmestās frāzes vairāki sabiedrībā zināmi cilvēki izteikušies, ka «cilvēcīgi saprot» Bērziņa mirkļa vājumu, jo tā bijusi tikai vēlme pasargāt bērnu. Brīnos, kā ko tādu var saprast. Pirmkārt, pats sevi šaubīgā pusslepus veidā ieslidinot prezidenta krēslā, viņš automātiski kļuvis par publisku personu, kurai jāsamierinās ar faktu, ka privātā dzīve nu var būt arī sabiedrības interešu lokā. Otrkārt, pats medijus aicinājis sekot viņa gaitām pirmajā skolas dienā. Treškārt, neviens arguments nevar attaisnot tādus valsts pirmās personas izteikumus, kuros, lai gan tas jau sen nepārsteidz, no inteliģences nav ne kripatas. Tas nav tikai stāsts par draudiem presei. Žurnālisti pie ne tādiem vien tekstiem ir pieraduši. Man telefonā kopš gada sākuma arvien glabājas īsziņas no kāda vietējās ceļu būves sabiedrības šefa, kas neskopojās ar bravūras pilniem izteikumiem. Nupat nedēļas nogalē zvanīja kāda par kukuļa došanu ceļu policistam notiesāta brašuļa papucītis, kas solīja izrēķināties par viņa jaukā puikas nedarbu publiskošanu. Nerunājot par internetu, kas mudž no kaķa lāstiem, kas, par laimi, lielākoties debesīs nekāpj.Šis ir stāsts par to, kādu prezidentu kārtējo reizi esam saņēmuši un vai tādu būtu pelnījuši. Par to, kas būtu, ja kāds «parastais mirstīgais» tā pateiktu Rīgas pils saimniekam. Un par to, vai tāpat kā pieredzējušais tētis skolā un ģimenē runā viņa pirmklasnieks, kas taču arī «pa galvu vajag» tekstu dzirdēja. Vardarbība un prastums pašā šīs valsts zivs galvā.
