Sūdu būšana – tā filmu tulkotāji mēdz pārlikt amerikāņu sarunvalodas izteikumu, kas tiešā tekstā latvieša ausij izklausītos par šerpu. Paņēmiens nav slikts un gadu gaitā pārbaudīts – ja nepatīkamas lietas nosaucam smalkākā vārdā, ar tām vieglāk sadzīvot. Kaut vai ar to brūno čupu, kas ik rītu jāsastop ceļā uz darbu. Nosauc, teiksim, to par dzīvnieka ekskrementu vai suņa pastaigas atlikumu, un situācija jau šķiet cilvēcīgi pieņemama. Uz gaišā Raiņa ielas bruģīša veidojums turklāt izceļas pietiekami, lai to laikus pamanītu un īstajam raksturotājvārdam nebūtu iemesla pasprukt.Sunim, skaidrs, savas darīšanas, un viņš var arī neievērot, ka pastaigas galvenajam pasākumam citkārt visai atbilstošā vieta pēc Raiņa ielas remonta nu pārvērtusies plašā gājēju un velobraucēju zonā. Bet, ja saimnieks nepamana dažu desmitu metru attālumā no jauna izvietotās vismaz piecas atkritumu urnas, kur var atbilstoši noteikumiem iemest maisiņu ar mīluļa «sastrādāto», tas jau liek meklēt pēc iemesla. Viens no šādiem meklējumiem acīmredzot ir vairākās vietās pilsētā uzstādītās urnas īpaši suņu (saimnieku) vajadzībām. Vai tās uzlabojušas situāciju? – portāls zz.lv nesen jautāja jelgavniekiem. Spriežot loģiski, ikvienai atkritumu urnai tīrības uzturēšanā taču varētu būt tikai un vienīgi labvēlīga loma, jo pārsvarā jau to tukšo čipsu tūtu vienkārši negribas nest līdz tālajai miskastei. Tomēr lielākais vairums atbilžu šai loģikai neatbilst un apgalvo, ka suņu saimnieki tās vienkārši nevēlas izmantot. Kāpēc? Saucot iemeslus iespējami neitrālos vārdos, tie varētu būt «lieks apgrūtinājums», «neērtība» vai tamlīdzīgi, bet, ja nu tā tieši, – varbūt vienkārši slinkums un slikts ieradums, kas parasti bremzē visus labos nodomus.
