Šoruden es dzejoļus nerakstīšu, lasīšu kādu citu dzejnieku, ar kuru mani saista vien tas, ka abi esam skolā gājuši Jelgavā. Tiesa – dažādos laikos. Jūs domājat, ka tas ir Kārlis Vērdiņš? Nē, tas nav viņš. Un kaut Kārļa zināšanas un redzesloks ir apskaužami plašs, par manis izvēlēto dzejnieku Vērdiņam var nebūt ne jausmas. Dzejnieks, kura krājums man šoruden uz galda, ir Helmuts Feldmanis.
Helmuta Feldmaņa grāmata, kaut iespiesta Talsu tipogrāfijā, iznākusi ar Daugavas Vanagu Fonda un Latviešu izglītības fonda Lielbritānijā atbalstu, kā arī ar Sabiedriskās organizācijas “Kurzemīte plus” finansiālu palīdzību.
Recenzējot manas jaunākās meitas Daces Micānes Zālītes “Vāveru gani”, dzejnieks Imants Auziņš runā par trešo dzeju/trešo literatūru, kas top līdztekus Latvijas un trimdas veikumam. “Taču trimdas dzeja tā nav”, raksta I.Auziņš.”Trešo dzeju no Latvijā topošās nešķir ne grūti pārvarāmas robežas, ne ideoloģiskas sienas, pat ne kādas sazināšanās grūtības. Dzejas jaunais zars vienlaikus aug vairākās vidēs, vairākās kultūrās bez trimdas dramatiskās{ traģiskās} nošķirtības no dzimtenes”. Šajā dalījumā būtu ierindojama arī Helmuta Feldmaņa dzeja. Un interesanta sakritība ir tā, ka abi pieminētie jaunie dzejnieki ir mācījušies Jelgavas mūzikas vidusskolā. Zvanu pedagogam Vitālijam Čakšam un jautāju, vai viņš atceras tādu savu audzēkni ? “Jā”, skolotājs apstiprina.”Vai toreiz varēja nojaust, ka viņš būs dzejnieks?” Skolotājs brīdi domā, tad, kā vainīgs juzdamies, atzīstas, ka nē.Kad pastāstu, kā pie manis atnāca Helmuta grāmatiņa, Vitālijs Čakšs par savu audzēkni saka: “Tā ar viņiem ir – izaug un iegūst spārnus…” Skolotāj, tā ir pārsteidzoši skaista atbilde, jo…Helmuta Feldmaņa dzejoļu krājuma nosaukums ir – “Spārni atvēra debesis”.Kādas ir šīs dzejas spārnu atvērtās debesis? Tajās ir viss, par ko raksta dzejnieki : mīlestība – atdevīga, apsološa, reizēm sāpīga, pārdomas par dzīves jēgu , cerības, dzejnieka skumjas, arī prieks, kas mijas ar svešatnes pārdzīvojumiem, un, protams, Latvija. Pat vārdā nepiesaukta, tās klātbūtne visu laiku jūtama. “Vai es vēl varu tavās pļavās doties No ziedu kausiem rīta rasu dzert Jeb es tev svešs kā tumsā klīdis ubags Un tu man nevēlies vairs savas durvis vērt” (Dzejnieks nelieto pieturas zīmes)Cerību dzejnieks meklē pie putniem, kas “skrien vējus mierināt”, izsāp rudeni līdz ar kailajiem koku zariem un dzērvju aicinājumiem debesīs. Dzejoļi ir atskanīgi, patīkami, sirsnīgi, vienīgi tad, kad runā par parādiem, par grūtu dzīvi un sakaltušu maizi, kas gaida ēdāju, dzeja ir it kā bez melodijas un savu vieglumu zaudē. Helmuta Feldmaņa 2009. gadā iznākušajā krājumā ir mūsu dienām raksturīgā noskaņa – cerība uz atgriešanos. “Es aizeju lai atgrieztos”, viņš raksta:
“Un kad es būšu atgriezies Tepat šai jūras krastā Es redzēšu kur viņa ir Tā laime neatrastā Kā balta kaija aizlido Gar baltu jūras malu Es eju prom lai atgrieztos Un vējiem laimi dalu”Šoruden es dzejoļus nerakstu, vien lasu, ko rakstījis mūziķis, jauns kurzemnieks, Anglijas ceļus staigādams. Mēs, mājās palicēji , esam gaidītāji, un es ticu viņa apsolījumam: “Iešu savus sapņus tvert Tur kur saule smaida Liel{i}s augšu Tad es būšu” Vēl jums jāpagaida…
