Juku un politiskās sadrumstalotības laiki Francijā, kā arī angļu nemitīgās uzvaras tā sauktā simtgadu kara laikā, nopietni apdraudēja Francijas monarhijas pastāvēšanu.
Juku un politiskās sadrumstalotības laiki Francijā, kā arī angļu nemitīgās uzvaras tā sauktā simtgadu kara laikā, nopietni apdraudēja Francijas monarhijas pastāvēšanu. Tik drūmā brīdī uz vēstures skatuves kāpa varonīgā Žanna d’ Arka, kas spēja saliedēt Franciju. 1429. gadā neizglītotā, taču ārkārtīgi dievbijīgā zemnieku meitene sameklēja Francijas nekronēto karali Šarlu VII un paziņoja, ka Dievs viņai uzticējis misiju – izdzīt angļus no Francijas zemes. Šarls VII ļāva sevi pierunāt un uzticēja sava karaspēka vadību. Meitenes dievbijība un sirsnība darīja brīnumus, kareivju morālo stāju pārvēršot līdz nepazīšanai. Pāris mēnešos Žanna likvidēja angļu kundzību lielākājā daļā Centrālfrancijas un «aizgādāja» Šarlu VII līdz Reimsai, kur viņš tika kronēts nu jau kā oficiālais Francijas karalis. Taču 1430. gada maijā Žannu sagūstīja burgundieši un izdeva viņu angļiem, kas meiteni kā raganu un ķeceri nodeva tiesai. 1431. gadā saskaņā ar jau iepriekš zināmu spriedumu viņa tika publiski sadedzināta uz sārta Ruānas tirgus laukumā.
Tomēr franči, pirmo uzvaru iedvesmoti, turpināja uzbrukt. 1435. gadā izjuka Burgundijas savienība ar angļiem. Anglijas karalis Henrijs VI, kā izrādījās, bija pilnīgi bezspēcīgs karavadonis, un franči guva veselu virkni spožu uzvaru. 1453. gadā viņi ieņēma Bordo pilsētu Francijas dienvidrietumos, kur atradās pēdējie angļu nocietinājumi, un ilgais karš beidzot bija galā. Tagad angļiem Francijā piederēja vienīgi Kalē osta Lamanša krastā (līdz 1558. gadam).
Simtgadu kara laikā franči ne tikai izdzina angļus no savas zemes, bet ievērojami nostiprināja arī Francijas karaļa varu. Kaut gan daudzi no karaļiem, kas ilgajos kara gados sēdēja Francijas tronī, bija nožēlojami vājas personības (viens no viņiem – Šarls VI – vadīja valsti arī periodisku vājprāta lēkmju laikā), monarhija kopumā izrādījās izcili izturīgs veidojums. Šarla VII pēcteču – Luija XI (1461 – 1483) un Luija XII (1498 – 1515) – valdīšanas laikā monarhija kļuva vēl spēcīgāka. 1477. gadā tika darīts gals Burgundijas varai – Burgundijas hercogs Šarls Drosmīgais, sadomājis pakļaut šveiciešus, kaujā pie Nansī krita. Vīriešu kārtas mantinieku viņš nebija atstājis, un Luijs XI iesoļoja Burgundijā, dumpīgo hercogisti no jauna iekļaujot Francijas valsts robežās. Nedaudz vēlāk, kad Luijs XII līdz ar sievu dabūja arī Bretaņu, franču karaļu pārziņā nonāca gandrīz visa tā teritorija, kas Francijas robežās iekļauta patlaban.
Anglija vēlajos viduslaikos ir īsts dumpinieku perēklis: pieci no deviņiem karaļiem, kas Anglijas tronī kāpa no 1307. līdz 1485. gadam, mira varmācīgā nāvē.
Kārojot pēc laupījuma divās frontēs – Francijā un Skotijā –, galarezultātā Anglija neieguva neko. Pēc simtgadu kara beigām valstī stāvoklis kļuva kritisks. Likteņa ironijas dēļ tronī tobrīd sēdēja Henrijs VI (1422 – 1461) – viens no lielākajiem nejēgām, ko angļi jebkad dēvējuši par savu karali. Viņa «talantu» nopelns ir Rožu kari, kas valstī plosījās no 1455. līdz 1485. gadam. Savu nosaukumu tie iemantoja no divu karojošo grupējumu ģerboņiem – sarkanā roze simbolizēja Henrija dzimtu, proti, Lankasterus, bet konkurējošo Jorku ģerbonī roze bija balta. Uz neilgu laiku troni iekaroja Jorki – Ričarda III personā –, bet 1485. gadā vietā nāca jauna dinastija – Tjūdori –, kas Anglijas vēsturē aizsāka jaunu laikmetu.
