To septembra dienu pirms vienpadsmit gadiem, kad Ņujorkā sabruka dvīņu torņi un krita lidmašīnas, šķiet, atceras ikviens tai laikā pie samaņas un apziņas bijušais. Piemēram, es biju tikko modusies no pēcpusdienas snauda, uz ko mani mudināja zem sirds paslēptā jaunā dzīvībiņa, kad TV izklājās zilo ekrānu vēsturē visšausminošākais šovs. Tik šausmīgs, ka pirmajā brīdī neļāva emocijām saslēgties ar realitāti. Vien truli blenzt un izmest nervozas piezīmes – ārprāts, kas tagad būs? Vai sāksies pasaules karš? Kā tas skars mani? Šie kadri taču nav mākslas kino, bet īstenība šeit un tagad!Taču karš nesākās. Vismaz ne tiešā un parastam mirstīgajam saprotamā nozīmē, kad puiši paņem vāles un atriebes, tēvzemes mīlestības vai pārliecības vārdā nežēlīgi izkaujas. Mūsdienu ieroči ir daudz smalkāki un dzēlīgāki, kas kā čūskas izvijas politisko un militāro prātu laukos. Kādus sakož, bet pārējie mīkstos dīvānos var turpināt palikt informēti.Tomēr negribas ticēt, ka 11. septembra notikums palicis bez stingrām pēdām ārpus burtiskā kara lauka palikušo ļaužu dvēselēs. Tajās ēkās taču bija ap trīs tūkstoši kādam vistuvāko cilvēku, dzīvesstāstu un cerību. Kad gruva konstrukcijas un pilsēta ietinās necaurredzamas un smacīgas putekļu miglas mākonī, tas kā milzīgs bēdu kamols zem liela spiediena izsprāga un nolija pār līdzcilvēku sirdīm. Mēs savām acīm redzējām, kā slazdā noķerti mirst simtu simtiem biroja darbinieku, darījumu cilvēku, apsargu, kalpotāju un citu tobrīd liktenīgi klātesošo, kas bija plānojuši sākt ierastu darba dienu. Mēs redzējām un noteikti sajutām. Citādi esam beigti!Šī līdzpārdzīvojuma injekcija, šķiet, arī būs vispieņemamākais attaisnojums nežēlīgajam 11. septembra realitātes šovam. Uz tā fona pārējie, kad visu televīzijas vērotāju acu priekšā cilvēks nolec no Vanšu tilta, ģimene nositas briesmīgā avārijā vai «mežoņu» valstīs kādam aukstasinīgi tiek izpildīts nāves sods, pat vairs nešķiet rādīt vai nerādīt diskusiju cienīgi. Varbūt tāpēc nav jābrīnās, ka šie reālie kadri tiek un aizvien biežāk arī tiks demonstrēti. Cilvēku nez kāpēc vilina redzēt visas tās šausmas. Gribas domāt, ka ne jau vien ļaudīs mītošās brutalitātes dēļ. Katrā pulsē arī cilvēcības stīga, kas neapzināti liek ielikt sevi un savus mīļos no malas redzētajās traģēdijās. Kā es justos, ko darītu un lemtu, lai ko tādu nemūžam nepiedzīvotu!
