Lietu dabas izprašana un spēja pilnībā izmantot savu potenciālu ir budisma galvenie stūrakmeņi.
«Manam prātam ir diezgan svarīgi, ka lietas, kas izskaidro pasauli un notiek ar mani un apkārtējiem, ir loģiskas. Protams, gribas arī pašam spēt tās ietekmēt un palīdzēt apkārtējiem – mainīties uz labu,» augstākā līmeņa uzņēmumu menedžmenta un biznesa konsultants Krišjānis Kalnciems stāsta, kāpēc pirms aptuveni desmit gadiem apzināti pievērsies budismam. Rīdziniekam, kurš darba gaitās bieži ir Jelgavā, kopā ar domubiedriem radusies iecere ar pasaulē plaši pazīstamo uzskatu sistēmu un praksi drīzumā iepazīstināt arī jelgavniekus. «Te ir daudz cilvēku ar jauneklīgu prātu. Ja būs atsaucība, varētu sākt pulcēties un praktizēt,» viņš teic, apņemdamies arī «Ziņu» lasītājiem izskaidrot dažus šīs mācības pamatprincipus. – Kādu budisma novirzienu pārstāvat, un cik Latvijā tādu ir?Pārstāvu faktiski vadošo budistu Tibetas skolu Rietumos – Dimanta ceļu jeb Karma Kagju līniju, kas Latvijā pastāv jau 15 gadu. Protams, ir arī citas skolas. Metodes atšķiras nevis tāpēc, ka kāds būtu sakašķējies, bet ir dažādi cilvēku prāta tipi. Karmu Kagju vairāk domāta tādiem, kam aktuāla, piemēram, transformēšanās. Atšķirībā no Dalailamas skolas, kur pamatā studē dažādus rakstus un traktātus, šī balstās uz meditācijas praksi un izmanto metodes, kas ir ļoti iedarbīgas sava potenciāla attīstīšanai. Nosacīti vienkāršākais pasaulē ir tā saucamais dienvidbudisms jeb theravāda, kas izplatīts Šrilankā, Kambodžā un Taizemē. Tādi skolotāji Latvijā ir bijuši, un veidojušies theravādas kopienas aizmetņi. Taču no praktiskā viedokļa šis virziens vairāk domāts mūkiem. Vēl ir arī mahājāna jeb dzenbudisms, kas sastopams Japānā un Ķīnā, bet šā virziena skolotāji Latvijā nerezidē. – Ko nozīmē praktizēt budismu? Ļoti liela nozīme tiek piešķirta meditācijai. Ko ar to iespējams sasniegt?Meditāciju prakses un metodes ir ļoti dažādas atšķirīgiem mērķiem. Tās nevar savā starpā salīdzināt. Meditācija arī nav pašmērķis, bet zināšanu par lietu dabu pārnese no prāta uz sajūtu un rīcības līmeni. Tā ved uz mērķi, kas ir apskaidrība – pilnīgi visa cilvēkam piemītošā potenciāla īstenošana –, kā arī uz lietu patiesās dabas izprašanu. Piemēram, mēs pieņemam, ka viela ir cieta. Taču beigās izrādās, ka masas nemaz nav – tikai dažādu enerģiju vibrācija. Vēl mēdzam uzskatīt, ka viela ir cieta, un tur neko nevar manīt. Tas arī ir viens no ciešanu iemesliem, ka cilvēks pieņem, ka lietas ir fiksētas. Taču tā nav taisnība – lietas mainās. Savukārt budismā attīstām nemainīgo – spēju apzināties. Kļūstot par meistaru šajā spējā, sāc pamanīt, kas ir aiz domām un emocijām. Meditācijā novācam visus traucējošos paradumus, kas mums neļauj pilnvērtīgi funkcionēt. Tas nozīmē vairāk prieka, bezbailības un mīlestības. Ir gan kopīgas, gan individuālas meditācijas. – Kā budisms traktē visa rašanos, dzīvību un nāvi?Sliecamies uzskatīt, ka viss vienmēr bijis un pulsējis. Pasaules galu īpaši negaidām. Taču šī apzināšanās, no kurienes viss rodas un kur pazūd, ir mūžīga. Runājot par nāvi – Lietuvā aiz Šauļiem ir kāds meditāciju centrs, kur cilvēki brauc praktizēt miršanas mākslu. Tas ir Rietumu cilvēkam vienkāršākais veids, kā viņš iemācās būt savas apziņas saimnieks nāves brīdī. Budismam ir ļoti fundamentālas zināšanas par miršanas procesu. Nāves brīdī cilvēks pieredz dažādus fenomenus. Jāsaprot, ka tas viss ir paša prāta rotaļa. Meditējot iespējams iegūt brīvību, zināšanas un šā procesa simulācijas pieredzi. Tas atvieglo. Cilvēki labprāt iet uz šo praksi, jo pēc tam jūt, ka pazūd rupjās baiļu formas. Lielākoties bailes ir no nāves. No tā, ka viss izbeidzas. Taču nekas neizbeidzas. Budisms māca, ka pastāv apziņas okeāns, kas ir Budas daba mūsos. Parasti miršanas brīdī cilvēkam uzpeld stiprākie nospiedumi, kas rada jauno ķermeni, jo tieksme pēc ķermeņa uzvar. Tomēr mūsu mērķis ir būt šim okeānam, nevis vilnim, ko parasti pārstāvam. Sasniegt atbrīvošanos. Iegūt lielāku izvēli, kā skatīties uz pasauli, kad esi ticis pāri cēloņu un seku sakarību radītajām situācijām. BudismsDibinātājs Buda dzīvoja Indijā 6. gadsimtā pirms mūsu ēras. Nostāsti vēsta, ka viņu jau jaunības gados nodarbinājusi ciešanu problemātika – nāve, vecums, nabadzība. Mācīja astoņu posmu ceļu, kuru gaitā, ievērojot stingru disciplīnu, var sasniegt nirvānu.Mācības kodols ietverts četrās patiesībās – dzīve ir ciešanas; ciešanām ir cēlonis; no ciešanām var atbrīvoties, iznīdējot cilvēkā pasaulīgās tieksmes un alkas; ir ceļš, kā izbeigt ciešanas. Nirvāna ir valodnieciski neizzināma realitāte, kas nepieder pie lietu kategorijas. Tā nav paradīze Rietumu izpratnē, bet gan individualitātes pārvarēšana.Latvijā budismu īpaši sāka popularizēt Kārlis Tenisons (1873 – 1962), kurš te uzturējās pagājušā gadsimta divdesmitajos gados un dēvēja sevi par budistu arhibīskapu.1997. gadā sāka veidoties Rīgas Karma Kagju budisma skolas budisma centrs.2011. gadā Latvijā bija reģistrētas četras budistu draudzes un 155 budisti.Avots: Latvijas Bībeles biedrības «Reliģiju enciklopēdija», Tieslietu ministrija
