Nopietns apdraudējums – tādu frāzi atrodu vēstulē, ko deviņu republikas jeb lielo pilsētu mēri adresējuši valsts augstākajām amatpersonām, virspusēji sūkstoties par reģionālās attīstības ministra bezdarbību vai, gluži pretēji, pārcentīgu rosību ne tajos virzienos, kuros lielo pašvaldību vadītājiem gribētos. Visvairāk brīnos, ka šo vēstuli parakstījuši arī Latgales pilsētu vadītāji, kas pēdējo mēnešu laikā vairākkārt smaidīdami spieduši ministra roku viņa daudzo vizīšu laikā. Varbūt varētu daļēji piekrist Zemgales vietvaru šefiem, kas gribēdami nevarot izlūgties Sprūdža apciemojumu. Viņi ministram vēloties parādīt ne tikai bagātu zemnieku saimniekošanu, ar ES un valsts atbalstu saceltos kultūras namus un pie jaunām fasādēm tikušās skolas, bet arī apdraudējumus – ka solītā nauda par māju siltināšanu pārlieku ilgi strēgst birokrātu gaiteņos, ka nedrīkst vairs cirpt sabiedriskā transporta reisus.Tomēr šķiet, ka izšķirošais pēdējam pilienam, lai deviņi mēri saceltos, bijusi tieši ministra urķēšanās omulīgajos skudru pūžņos, kas sacelti katras pašvaldības varas gaiteņos. Domju vadītāji negrib, lai viņu darbu ar iespēju rīkot referendumus biežāk nekā četru gadu ciklā spētu kontrolēt un ietekmēt vēlētāji. Viņi droši vien baidās, ka aizliegums reizē strādāt izpildvarā un būt deputātam varētu apdraudēt ne vienu vien laimīgu koalīciju, jo tad zelta vērte vairs nebūs aukliņai «daudz nerunā, citādi zaudēsi darbu». Mēriem diez vai labpatiktos, ja deputātiem šis arods būtu pamatdarbs un tāpēc lēmumi būtu izsvērtāki, tajos iedziļinātos, nevis tikai celtu roku balsojumā, īsti nesajēdzot varas elites nereti savtīgos nolūkos izstrādātā lēmumprojekta būtību.Ministrs droši vien varētu izbrīvēt laiku vizītēm Ozolnieku un Jelgavas novados. Tur būtu vērojams ne tikai karstākais ražas vākšanas laiks. Arī lauku atšķirības, salīdzinot ar lielajām pilsētām, kas gadiem nosmēlušas «vienmērīgai reģionu attīstībai» domātos miljonus, bet tagad tukšus salmus sakūlušas draudu vēstulē.
