Iegādājies bankas izsolē jau pārdesmit gadu neizmantoto Vilces pienotavu, uzņēmums «Business Development Agency» sācis to nojaukt. Kompānijas mērķis ir īpašumu atbrīvot no graustiem un pārdot. Vairākām vilcenieku ģimenēm paaudžu paaudzēs ar pienotavu saistās atmiņas par labi padarītu darbu. Atrodoties Dobeles – Bauskas autoceļa malā, pienotava ilgus gadus kalpojusi kā pagasta vizītkarte.
«Esmu supermens, kurš Latviju atbrīvo no graustiem. Vecās pienotavas zemi sitīsim gaisā,» savus mērķus atklāj Garkalnes pagastā reģistrētā uzņēmuma «Business Development Agency» īpašnieks Rihards Muižnieks. Viņu nemulsina tas, ka īpašumam piekrītošie 4,4 hektāri nav tirgū pieprasītā lauksaimniecības zeme, bet gan rūpnieciskās ražošanas teritorija. R.Muižnieks nešaubās, ka pircēju atradīs. Vilces pagasta pārvaldniece Anda Duge nožēlo, ka par pienotavas izsoli vilcienieki uzzinājuši tikai tad, kad tā jau bija notikusi. «Īpašums pārdots par sešiem tūkstošiem latu. Par tādu cenu to varēja nopirkt arī vietējie uzņēmēji,» spriež A.Duge. Piensaimnieki agrāk baidījušies kooperētiesAgrākais Vilces pienotavas vadītājs Daumants Olte, kurš tur strādāja no 1957. līdz 1991. gadam, atceras, ka uzņēmumā un ar to saistītajos piena savākšanas punktos bijis ap sešdesmit darbinieku. Bieži strādājuši neapmaksātas virsstundas, ražojuši sviestu un biezpienu. Piena nav trūcis – vasaras periodā pārstrādāts līdz 80 tonnām dienā. Tolaik Vilces pagastā vien bija ap divi tūkstoši govju. Tagad to esot kādas piecas reizes mazāk. «Mūsu sviests tika sūtīts pa plašo Padomju Savienību, tostarp izmantots arī neaizskaramajiem krājumiem, ko uzglabāja mūžīgā sasalumā Arktikā,» atminas D.Olte. Viņš spriež, ka deviņdesmitajos gados zemnieki baidījušies no kooperācijas. Tas, viņaprāt, bijis viens no iemesliem, kāpēc Jelgavas piena kombināts un tam piederošā Vilces pienotava panīka. Pircēji esot jau plusosPiensaimnieku toreizējās likstās D.Olte vaino savulaik ietekmīgos politiķus Andri Šķēli un Aigaru Kalvīti, kuriem esot bijusi noraidoša attieksme pret mazajām pienotavām. Pirms nonākšanas bankas pārziņā Vilces pienotava piederēja uzņēmumam «Zemgales piens». D.Olte esot dzirdējis «Business Development Agency» darbiniekus lielāmies, ka, vien demontējot vecās pienotavas angāru, esot atguvuši pirkumā iztērēto naudu. Pārdoti tiek arī metāllūžņi un būvgruži. Daļa uzņēmuma teritorijas ir asfaltēta, daļa piesārņota ar mazutu, ko pārdesmit gadu pienotavā izmantoja kā kurināmo. Vilceniece Renāte Indāne, kas par piena pieņēmēju nostrādāja 37 gadus, uzskata – pienotavas ēku būtu bijis lietderīgi saglabāt kaut vai tajā izbūvēto dzīvokļu dēļ. Viņa atceras, ka agrākais Vilces pagasta Padomes priekšsēdētājs Jānis Verenieks solījis pienotavā ierīkot pirti. Tomēr tas nav izdevies. Vilces pienotavas ēka uzcelta pirms Pirmā pasaules kara. Tolaik tai pretī atradās pagastmāja. Ēkā bija izvietota aptieka ar noliktavu, veikals, zāle sabiedriskiem pasākumiem. 1930. gadā šo ēku iegādājās un pārbūvēja Aleksandra Duges vadītā Vilces piensaimnieku sabiedrība «Ausma». Valstij veicinot piena produktu eksportu, kā arī esot labai sviesta cenai, ražošanas apjomi pienotavā strauji auguši. Padomju laikā zāles vietā ēkā tika iekārtoti dzīvokļi darbiniekiem.
