Pēdējā laikā «Zemgales Ziņās» atkal parādījušās publikācijas par pēckara «mežabrāļa», nacionālā partizāna Jāņa Freimaņa vadīto grupu, kas darbojās netālu no Jelgavas – Garozas un Zālītes apkaimē.
Pēdējā laikā «Zemgales Ziņās» atkal parādījušās publikācijas par pēckara «mežabrāļa», nacionālā partizāna Jāņa Freimaņa vadīto grupu, kas darbojās netālu no Jelgavas – Garozas un Zālītes apkaimē. Tiek meklēta šīs grupas pēdējo trīs cīnītāju apbedīšanas vieta.
Kopš Guntara Buļļa raksta «Kur dus partizāni?» publicēšanas 25. maija «Ziņās», esmu runājis ar četriem bijušajiem garozniekiem. Visi apgalvo, ka meklēt tagad šo mežabrāļu mirstīgās atliekas ir veltīgi. No viņu atmiņām izriet, ka pēc līķu dedzināšanas tie otrreiz aprakti tālāk mežā, kur tagad viļņojas padomju varas gados izraktā smilšu karjera ūdenskrātuve.
Īsto aculiecinieku kļūst arvien mazāk, bet to cilvēku, kuri toreiz bija tikai skolasbērni, atmiņas var būt kļūdainas. Neticu nevienai no Guntara Buļļa izteiktajām versijām. Šīs šaubas jau izraisa rakstā pieminētā Garozas «čekas māja». Tādas tajā pusē nekad nav bijis. Cīnītāju ķermeņi «apskatei» bija novietoti pagastmājas «Vecozoli» pagalmā. Tajā ēkā toreiz darbojās izpildkomiteja.
Pirms tam Freimaņa vīri savos aprēķinos bija kļūdījušies – pie durvju kliņķa piestiprinātā rokasgranāta nogalināja nevis izpildkomitejas priekšsēdētāju, bet viņa sievu… Vai dokumentāri ir apstiprināta grupas bojāejas diena? Par to ieminos tādēļ, ka 1950. gada janvārī strādāju Garozā par skolotāju. Bet par līķu «apskati» uzzināju tikai no mātes, skolotājas, rakstītā un vēlāk stāstītā. Varbūt tas notika 1949. gada janvārī, kad mācījos Jelgavā, vai 1951. gadā, kad atrados jau padomju armijā?
Ne jau tikai vēlēšanās «kritušos atdot svētītai zemei» ir aktuāla. Nenoskaidroto jautājumu ir pārāk daudz. Kaut gan savulaik mūsu avīzē esmu publicējis vairākus rakstus par Jāņa Freimaņa mežabrāļiem, pērn decembrī «Jaunajā Avīzē» veselu lappusi viņiem veltīja Jelgavas korespondente Kristīne Fogelmane, tagad sarosījusies Brāļu kapu komiteja. Man zvanīja arī no Kara muzeja, kas gatavo izstādi. tomēr tā nav vēsturiska, zinātniska izpēte.
Tagad jūtama tendence radīt oreolu ap Jāņa Freimaņa tēlu. Protams, viņš dziļi nīda boļševistiskos iekarotājus, bet viņa darbībā jautās arī valdītkāres un personisko rēķinu kārtošanas motīvi.
Pārāk sarežģīta bija šī personība, kas, mainoties varām, paspēja strādāt dažādos amatos: izpildkomitejas pirmais priekšsēdētājs, vācu laikā – policijas priekšnieks. Un šis pats cilvēks vadīja atriebēju vienību. Jāņa Freimaņa personības izpēte gaida atklāsmi.
Rīgā 14. un 15. jūnijā notiks plaša starptautiska konference «Latvija Otrajā pasaules karā». Tajā vairākās plenārsēdēs apspriedīs arī pretošanās kustību Latvijā, runās par metodoloģijas un avotpētniecības problēmām, kas saistītas ar Otrā pasaules kara notikumu izzināšanu.
Cerams, ka šajā konferencē piedalīsies arī Jelgavas vēsturnieki. Tas varētu sekmēt tuvošanos patiesībai par cīnītājiem un traģiskajiem notikumiem mūsu apkaimē divu okupāciju laikā.
