Profesore Janīna Kursīte: «Vistuvāk sasveicinoties viens otru pielaiž Latgalē, vistālāk no sevis tur Kurzemē».
«Čau!» satiekoties skeitparkā, viens otram saka Roberts Jostmanis un Valters Čerņevskis. Sasveicinoties viņi neizmanto parasto rokas spiedienu. Viņi sasit plaukstas, sasit dūres un vēl sabrucina plaukstas. «Tā sveicinās skrituļotāji,» paskaidro puiši. Par skrituļotāju rokas spiedienu smejas BMX velosipēdisti, kuri arī atbraukuši uz treniņu skeitparkā. «Mīkstie,» viņi joko. Kārtīgi jāpaspiež roka, kā īstiem vīriem – tā sveicinās velosipēdisti. Sens rituāls«Sasveicināšanās ir ļoti sena rituāla daļa. Kā to darīja, pēc tā varēja spriest par ciemiņa vai satiktā cilvēka nolūkiem,» pauž profesore Janīna Kursīte. Sasveicināšanās rituālā svarīgs bija gan rokas spiediens, gan pasacītie vārdi. «Viena sveicināšanās rituāla daļa ir žestu valoda. Ir svarīgi, cik cieši paspiež roku – gļēvi, noteikti, kā spīlēs saņem. Pēc rokas spiediena pateica, vai ar cilvēku turpmāk var ielaisties kādās darīšanās. Žestu valodas papildinājums sveicinoties ir apskāviens, galvas palocīšana, rokas pavicināšana,» skaidro profesore.Senatnē lielākais aizvainojums bija sasveicināšanās ar kreiso roku. Kreisās rokas devums nozīmēja vai nu atraidījumu, vai nicinājumu. Pasniegtu roku sveicienam atraidīja, ja cilvēki strīdējās. «Svarīgs bija attālums starp cilvēkiem, kas sveicinās: ar svešiem – attālu, ar tuvākiem – tuvāk, ar pavisam tuviem – izjūtot viens otra ķermeņa pieskārienu apskāvienā,» pastāsta J. Kursīte.Novados atšķiras«Ja skatās pa novadiem, tad vistuvāk sasveicinoties viens otram pielaiž Latgalē, vistālāk no sevis tur Kurzemē. Tas automātiski nenozīmē, ka kurzemnieki ir neiejūtīgi vai tamlīdzīgi. Kurzemnieks sev laiž tuvāk pakāpeniski, ne uzreiz. Kurzemnieks pēta otru, vai var uzticēties, un tikai pēc tam ļaujas apskauties. Protams, ka mūsdienās tas atkarīgs no cilvēka paša, no viņa rakstura īpatnībām, bet senāk sveicienam vajadzēja būt rituāla rāmjos,» pauž profesore. Sveicinoties svarīgs bija teksts, ko viens otram saka. «Senākais zināmais sveiciens bija: «Dievs, gausini!» Tas nozīmēja «Dievs, dari, lai visa kā pietiek ilgam laikam». Lietoja arī sveicienu «Esi vesels!»,» piemērus min profesore. Par sveicināšanās kultūrā notikušajām pārmaiņām profesore pārliecinājās, Sibīrijā apciemojot 19. gadsimta latgaliešu izceļotājus. «Lietainā dienā sveicinājām: «Loba dīna!» Vietējie skatījās uz mums kā uz nepilnīgiem, jo diena nebija laba – diena bija lietaina un vējaina. Izrādās, 19. gadsimta beigās, kad viņu senči izceļoja no Latgales, tādu sveicinājuma formulu kā «Labdien», «Labrīt» un «Labvakar» vēl nepazina, tā vietā sacīja «Vasals!», tas nozīmēja «Esi vesels!». Paralēles var minēt no prūšu, mūsu radu tautas. Viņu sveicinājums bija: «Kails!» Un atbildēt vajadzēja: «Pats kails!» Kas nozīmēja: «Vesels!» – «Pats esi vesels!»Pirmais iespaids Tiekoties pirmo reizi, cilvēkiem izveidojas viedoklis vienam par otru jau pirmo sekunžu laikā. «Tā kā sasveicināšanās ir pirmais rituāls, tam ir izšķiroši svarīga loma, veidojot labu pirmo iespaidu. Nepieredzējis vērotājs pēc sasveicināšanās neko daudz nevar izspriest ar prātu – to dara sajūtas un instinkti. Piemēram, var rasties iespaids, ka sarunu biedrs bijis pārlieku valdonīgs un lecīgs, bet saprast ar prātu un definēt šāda vērtējuma iemeslus nav tik viegli,» pauž personāla atlases uzņēmuma «WorkingDay Latvia» mārketinga direktors Māris Silinieks.Personāla atlases speciālisti ikdienā izvērtē lielu skaitu darba kandidātu un spēj saprast žestu valodu ne tikai intuitīvi, bet vērtē vissmalkākās detaļas. «Tas ir izšķiroši svarīgi, jo žesti atklāj pateikto vārdu iemeslu un mērķi. Sasveicināšanās ir īpaši svarīga, jo veido pirmo iespaidu. Sasveicināšanās ietver veselu žestu «buķeti» – skatienu, sejas izteiksmi, balsi, stāju, delnas novietojumu, rokas spiedienu un pat delnas sasvīdumu. Kopā tas veido sarunu biedra portretu un noskaņo uz viļņa, kādā noritēs saruna, vēl pirms tā ir sākusies,» pieredzē dalās M.Silinieks.Kā nekļūdīties?«Droši paspied roku – «beigtas zivs» rokasspiediens ir ne tikai fiziski atbaidošs, bet arī rada sarunu biedram iespaidu, ka tev nav rakstura, sava viedokļa un ka tu esi miegaina personība. Nepārcenties, jo sportists vai smaga darba darītājs ar rokas spiedienu viegli var nodarīt sāpes sievietei! Neiekrampējies rokā – sajūti īsto brīdi, kad roka ir jāpalaiž!» uz kļūdām, ko novērojis, norāda M.Silinieks. It sevišķi šis norādījums ir svarīgs cilvēkiem, kuri iepazīstas ar topošo darba devēju. Nākamais ieteikums – smaidīt. «Zemapziņā smaids sarunu biedram liek justies neapdraudētam un palīdz saskarsmi veidot pozitīvā gaisotnē. Smaidi arī ar acīm, nevis tikai «atņirdzot zobus»!» iesaka personāla atlases speciālists. Skaties acīs un nenodur galvu – tas radīs sajūtu, ka sarunu biedrs ir atklāts un neko neslēpj,» kas vēl jāņem vērā, atgādina M.Silinieks. Etiķete mainās«Galvenais jaunums, kas Latvijā ienācis sveicināšanās etiķetē pēdējo 20 gadu laikā, ir tas, ka biznesa pasaulē vairs pirmā roku nesniedz sieviete, bet gan tas, kurš ieņem augstāku amatu vai statusu. Taču tas attiecas tikai uz biznesa pasauli. Citā vidē, piemēram, operā vai teātrī, sievietei ir jāļauj sniegt roku pirmajai un pašai izvēlēties, vai viņa vispār to vēlas darīt,» norāda M. Silinieks.Sveicinoties ar citu kultūru pārstāvjiem, uzmanīgi jāvēro sava sarunu biedra uzvedība un elastīgi tai jāpielāgojas – atkarībā no temperamenta un tradīcijām tā var būt diskrēta paklanīšanās vai apskāviens un sirsnīga buča uz vaigiem. Pirms tikšanās ar cilvēku no kādas tālākas valsts ieteicams papētīt attiecīgās zemes saskarsmes tradīcijas. Japānā, piemēram, uz tevi var apvainoties, ja sveicinies ar vairākiem cilvēkiem secībā, kas neatbilst viņu statusam. Pieredze «Manā bērnībā laukos sveicināja ikvienu satikto cilvēku. Tagad tā vairs nav. No bērnības atceros, ja kāds atnāca ciemos, tad teica viens otram: «Labdien!» Ja sētā ienāca svešāks cilvēks, tad pat roku nedeva. Sasveicinājās tikai ar vārdiem. Ar pazīstamiem sarokojās. Bučošanās sākās tad, kad uz Latviju sāka braukt ārzemnieki. Tā mode uz Latviju atnākusi tikai nesen. Es no sākuma domāju, ka bučojas, bet nē – glauda viens gar otru vaigus. Sveicināšanās tradīcijas pilsētā un laukos atšķiras. Ir daudzdzīvokļu mājas, kur nesveicinās pat kaimiņi. Kad dzīvoju pilsētā, es bērnam mācīju sveicināties. Mācīju, ka ir jāsveicinās ar kaimiņiem. Vienu reizi dēls atnāca mājās un bēdīgs stāstīja, ka sveicinājis kaimiņu tanti, taču viņa sveicienu neatņēma. Izrādījās, ka dēls un kaimiņiene gāja katrs pa savu ielas pusi.»OLGA DREIBLATHENA, PENSIONĀRE
