Uz Horvātijas galvaspilsētu Zagrebu devāmies kopā ar draudzeni no Ungārijas. Horvātijai ar Ungāriju ir kopēja ziemeļu robeža. Nekad iepriekš Horvātijā nebiju bijusi, un arī zināšanu par to man tikpat kā nekādu. Pilsētas apskatei ieplānojām nepilnu diennakti – ap pusnakti iebraucām Zagrebā un jau nākamās dienas vakarā devāmies atpakaļ, taču jāatzīst, ka laika pietika gan Horvātijas galvaspilsētas populārāko vietu un parku apskatei, gan pastaigai pa Zagrebas botānisko dārzu (Botanički vrt), gan pasēdēšanai kafejnīcā pilsētas centrālajā jeb Bana Jelačiča laukumā (Trg Bana Jelačića). Piektdienas naktsZagreba atrodas tikai stundas brauciena attālumā (ja ceļo ar vilcienu) no Ungārijas dienvidrietumu robežas. Arī kopumā mūsu brauciens nebija garš: aptuveni trīs stundas, neskaitot vienu pārsēšanos un tās dēļ kavēto laiku. Pats ceļojums sākās neparasti – pirmais iespaids par pilsētu radās vēlu vakarā, tumsā, kad ielas, kā tas piektdienā pienākas, jauniešu pilnas. Bijām nolēmušas nakti pavadīt, nevis atpūšoties viesnīcā, bet gan staigājot pa Zagrebas ielām un parkiem, jo, tā kā tur ciemojāmies pirmoreiz, šķita, ka diennakts pat varētu būt par īsu, lai kārtīgi iepazītu pilsētu. Īpaši neplānojot maršrutu, vispirms nokļuvām Zrinska laukumā (Trg Zrinski). Tā vidū atrodas skaists, senlaicīgs paviljons un strūklaka. Uz daudzajiem soliņiem bija sasēduši jaunieši, bet laukumu apgaismoja vien pāris laternu. Nākamajā dienā atnācām vēlreiz, lai strūklaku un paviljonu varētu nofotografēt. Mums palaimējās, jo sestdienā, kad te atgriezāmies, norisa kāds pasākums, un varējām klausīties horvātu tautas dziesmas. Senlaicīgajā paviljonā uz skatuvītes uzstājās mākslinieki.Pirmais iespaids naktī par Horvātijas galvaspilsētu bija ļoti pozitīvs: ik pa brīdim mums klāt nāca jaunieši, kaut ko jautāja, bet manīdami, ka viņu valodu nesaprotam, uzreiz sāka runāt angliski. Visi pieklājīgi, neviena rupja vārda, atvadoties vēl paspieda roku. Vecpilsēta naktī skaisti izgaismota, sevišķi Zagrebas zīmols – Svētā Stefana katedrāle (Katedrala Svetog Stjepana).Agrs sestdienas rītsPēc negulētas un jaunu iespaidu pārbagātas nakts, kaut arī acis brīžam gandrīz ar varu jātur vaļā, atgriezāmies dzelzceļa stacijā, lai kafejnīcā padzertu tasi kafijas un varētu turpināt iepazīt pilsētu. Zagreba ir sadalīta divās daļās: lejas pilsētā (Donji grad) un augšpilsētā (Gornji grad, citos avotos šo tulko arī kā «vecpilsēta»). Jāpiebilst, ka abas daļas veido pilsētas kodolu un nav uzskatāmas par mikrorajoniem. Mēs sākām ar Donji grad, kur atrodas Horvātijas Valsts arhīvs un Horvātijas Nacionālais teātris (Hrvatsko narodno kazalište), ko projektējuši divi Vīnes arhitekti (celta 1895. gadā). Zagrebā apmaldīties būtu grūti, jo gandrīz vai uz katra stūra izliktas norādes, kas kurā pilsētas daļā atrodas. Sapratām, ka augšpilsētā ir krietni vairāk arhitektūras pieminekļu nekā lejas pilsētā, un nekavējoties gājām turp. Vispirms bijā jāpārvar kāpnes ar simt pakāpieniem. Gornji grad var uzbraukt arī ar mazu tramvajiņu, kas līdzinās funikuleram, taču agrā sestdienas rītā tas nebija iespējams. Pirmais apskates objekts šai Zagrebas daļā bija Akmens vārti (Kamenita vrata), mūra fragmenti, kas saglabājušies no 13. gadsimtā mūrētā pilsētas cietokšņa. Ieejot pa tiem, būsiet pārsteigti – vārtu iekšpusē izveidota neliela kapela ar daudzām degošām svecēm, kur ceļotājiem atvilkt elpu un lūgt Dievu. Agrāk uz Gornji grad varēja nokļūt pa veseliem pieciem vārtiem, šodien pāri palikuši tikai šie vieni. Netālu no Akmens vārtiem, pakāpjot vēl nedaudz uz augšu, nokļuvām nelielā laukumā, no kura var apskatīt Zagrebas namu dakstiņu jumtus no putna lidojuma. Gornji grad uzcelti arī vairāki dievnami – nozīmīgi arhitektūras pieminekļi Eiropas mērogā: Svētā Marka baznīca (Crkva Svetog Marka), kas laika gaitā piedzīvojusi vairākas pamatīgas pārbūves un diemžēl tika restaurēta arī tajā brīdī, kad tur ciemojāmies. Tās divslīpju jumtu kopš 1880. gada grezno divi ģerboņi: kreisajā pusē valsts, bet labajā – pilsētas. Otra slavenākā ir par Zagrebas zīmolu kļuvusī Sv. Stefana katedrāle, kas tumsā fantastiski izgaismota un tādējādi redzama jau pa lielu gabalu, bet dienas laikā ap to drūzmējas ceļotāju bari. Laukumu katedrāles priekšā sauc par Kaptolu. Parasti pēc katedrāles apskates tūristi drūzmējas Kaptolā pie Marijas statujas ar četriem apzeltītiem eņģeļiem. Pašā baznīcā uzkavējāmies tikai mazu mirklīti, jo tur notika dievkalpojums, taču, iznākot ārā, mūs uzrunāja kāds vecs horvātu vīrs (šķiet, no Dievnama kalpotājiem) un ieteica ieiet katedrāles iekšpagalmā. Sakopti celiņi un puķu dobes, nelieli namiņi ar dakstiņu jumtiem, visapkārt klusums – kāds tas bija kontrasts ar Kaptolu, kur bariem drūzmējas pilsētas viesi! Sestdienas priekšpusdienaPēc nelielas atelpas skaistajā katedrāles iekšpagalmā lēnītēm atgriezāmies realitātē un nokļuvām vietā, kas savieno abas Zagrebas daļas, – Bana Jelačiča laukumā. Tā ir iecienīta tikšanās vieta, banku un iepirkšanās centrs; netālu atrodas ziedu, kā arī augļu un dārzeņu tirgus. Var pamanīt, ka laukums restaurēts relatīvi nesen un projektēts ar izsmalcinātu gaumi. Vairākas mazas strūklakas, āra kafejnīcas cita pie citas, kurās pārsvarā apgrozās jaunieši, bet pašā vidū Bana Jelačiča piemineklis. Ir tik patīkami pasēdēt kādā no kafejnīcām un nesteidzoties pavērot apkārtni – cilvēkus un senatnīgos baroka namus! Jāpiebilst gan, ka Zagrebas kafejnīcās var panašķoties ar kūkām vai saldējumu, nevis, piemēram, paēst pusdienas. Atšķirībā no Latvijas salātiņus vai otros ēdienus nopirkt nevar. Lai kārtīgi ieturētu pusdienas, jāiet uz kādu restorānu, kafejnīcās tas vienkārši nav iespējams.Bana Jelačiča laukums galvenokārt atvēlēts gājējiem, vēl tur kursē tramvajs, bet pārējais sabiedriskais transports drīkst iebraukt tikai ar atļaujām. Šim laukumam līdz 1991. gadam, kad Horvātija ieguva neatkarību, bija cits nosaukums – Republikas laukums.Ja vēlaties Zagrebā iepirkties, arī tad Bana Jelačiča laukums būs īstā vieta. Tur atrodas ne tikai parasti veikali, bet arī smalka galerija ar stikla jumtu, līdzīgi kā Milānā, kur vairākos mazos veikaliņos var iegādāties izsmalcinātas lietas – ādas izstrādājumus, smaržas, rotaslietas, arī drēbes utt. – protams, par attiecīgām cenām. Sestdienas pēcpusdienaTuvojoties stundai, kad jābrauc prom, lēnītēm devāmies Galvenās dzelzceļa stacijas virzienā, tātad uz lejas pilsētu. Netālu no stacijas atrodas Zagrebas botāniskais dārzs, kur, tāpat kā Vīnes botāniskajā dārzā, ieeja ir bezmaksas. Milzīga kaktusu kolekcija, lieli, eksotiski koki, tropiskie augi, baltu, rozā un pat dzeltenu ūdensrožu pārbagātība nelielos, speciāli tām veidotos dīķīšos, pat neliela strūklaka un daudz kas cits liek šo vietu iemīļot jau no pirmajām minūtēm. Bijām sajūsmā gluži kā bērni, blakus ūdensrozēm dīķī ieraugot arī bruņurupučus (to tur bija ļoti daudz) un pa kādai vardei. Ejot gar milzīgajiem krūmiem, draudzene nenocietās un nolauza mazu zariņu, ko mēģinās ieaudzēt Latvijā. Zagrebas botāniskais dārzs ir vieta, ko noteikti ieteiktu apmeklēt ikvienam, kas plāno ceļojumu uz šo pilsētu!Protams, diennakts vai pat nedēļas nogale ir par maz, lai kārtīgi iepazītu Zagrebu, kas ir viena no ekoloģiski tīrākajām galvaspilsētām Eiropā. Šī diennakts mums bija tāda kā pirmā tikšanās un iepazīšanās ar valsti, par kuru pirms tam faktiski neko nezinājām. Mūsu mērķis ceļojumā bija apskatīt senās baroka pilsētas slavenākās vietas un gūt pozitīvas emocijas ilgam laikam. DAŽI FAKTI Horvātijas galvaspilsētu no Rīgas šķir 1695 kilometri. Zagreba atrodas nozīmīgā krustpunktā starp Adrijas jūras piekrasti un Viduseiropu. Ar lidmašīnu var nokļūt līdz Vīnei vai Minhenei, tad pārsēžoties lidot uz Zagrebas lidostu «Pleso», kas atrodas 17 kilometru attālumā no Zagrebas centra. Līdz centram iespējams tikt, 20 – 25 minūtes braucot ar autobusu, kas pietur Centrālajā autoostā (Marin Držić avēnijā). No autoostas var nokļūt vecpilsētā, vien pāris minūtes braucot ar 6. līnijas tramvaju. Ja ceļo pa Viduseiropu vai Rietumeiropu, uz Zagrebu ērti nokļūt ar vilcienu, piemēram, no Ungārijas galvaspilsētas Budapeštas Austrumu stacijas (Budapest Keleti), Slovākijas galvaspilsētas Bratislavas dzelzceļa stacijas (Bratislava Petržalka), kā arī no Austrijas pilsētu Grācas Centrālās stacijas (Graz Hauptbahnhof) un Vīnes Dienvidu stacijas (Wien Südbahnhof Ost). Horvātijas nacionālā naudas vienība ir kunas (HRK) un lipas. Vienā kunā ir 100 lipu. Viena kuna – apmēram desmit santīmu.
