Dzejas dienas aizskrējušas, un palikusi prieka sajūta par tikšanās reizēm, piemērotajiem laika apstākļiem un pamīšus uzrakstītiem dažiem jauniem dzejoļiem. Pasākumi bija tik daudzveidīgi un tik blīvi sagrupēti, ka uz daudziem pat neiznāca aiziet. Nemaz nerunājot par to, ka tādēļ joprojām nav izdevies apmeklēt kinofestivālu «Baltijas pērle», kas sestdien jau beidzas. Labi, ka vēl pēdējās dienās Rakstniecības un mūzikas muzejā paspēju uz izstādi-klausītavu-baudītavu «Dzejmūzikas erotika», kas, atklāta gan maijā, noslēdzās līdz ar Dzejas dienām. Izcelšu pasākumu Pētera baznīcā «Dzejaslode», kur mūzikas un noskaņu videosižetu pavadībā skanēja divdzeja – desmit dzejnieku pāri bija divatā sacerējuši vienu dzejoli. Vispirms radot ideju, tad katrs savu variantu un beigās, sapludinot rindiņas, kopā. Mēs ar dzejnieku Andri Akmentiņu abi bijām aizrāvušies tiktāl, ka katrs savu dzejoli sacerējām pa diagonāli otra dzejolim, bet lasījām pat sinhroni, ne tikai vienam sākot un otram turpinot, bet arī korī. Piedalījās latgalieši, krievi, kā arī amerikānis un japāniete, kura šo ideju no Japānas bija aizvedusi uz Ameriku.Pasākumu laikā gadās arī citas negaidītas, bet priecīgas nianses. Kad Ventspilī braucu ar dzejas autobusu un lasīju dzejoli, kurā ir arī rinda «Uzsaucu draugiem otrā krastā: «Ei, te ir dzērvenes!»», man gan autoostā, gan pie Pārventas bibliotēkas pretī skanēja saucieni: «Kur?» Mīlgrāvī gājienā ar dzejniekiem tajā dzejolī pretsauciens neatskanēja, toties, kad lasīju rindu «Nāk tramvajs pa sliedēm un ieurbjas tevī ar spocīgām acīm», no stūra pēkšņi izgriezās 5. tramvajs, kas sestdienās kursē reti, – darbojās Augstākā režija.Protams, ievēroju, ka Jelgavā gājēju ielā pie «Pilsētas pasāžas» koku zaros bija sakārtas baltas papīra putnu spalvas ar citātiem no dzejoļiem. Skatījos, vai tad kāds mans ar᾿ nebūs. Vienu atradu, un tad jau štukoju, kāpēc nav vēl kāds. Pēc dažām dienām uzzināju, ka bijis gan. Tas nokritis zemē. Divas sievietes uzgājušas, nav varējušas piekārt atpakaļ, un tad viena savākusi un ar taksi aizvedusi uz mājām, kur tas pie sienas arī karāšoties. Dzīve pa to laiku turpinās. Dzirdēju kādu vīru sakām, ka viņš pirmoreiz iedevis padarboties ar TV pulti sievai, kad televizorā blenzuši abi. Un, zināt, samierinājies arī ar to, ka viņa kanālus pārslēgusi, viņaprāt, drudžaini.
