Gribu aizstāvēt skolotāju Ditu Milleri. Pazīstu viņu ilgus gadus un zinu, ka viņa nekad nevienam neko sliktu nenodarītu. Ditai ir invaliditāte, bet tik un tā strādā. Tam policistam, kas viņu apsūdz, nav kauna vai arī ar viņu kaut kas nav riktīgi. Es no uzņēmuma redzu – lai izbrauktu no Mūzikas vidusskolas pagalma, sākumā jāšķērso ietve. Arī velosipēdistam taču jāskatās, kur viņš brauc, nevar laist pa trotuāru kā uzvarētājs, iespējams taču arī pa ielu braukt. Skolotāju apsūdz, ka pametusi notikuma vietu. Varbūt, jo ir taču invalīde, bet viņai draudēja divi pārdzērušies. Dita ir inteliģenta sieviete, arī viņas vīrs. Vairākas reizes esmu vērsusies Jelgavas Pašvaldības policijā, un man ir tikai labi vārdi par viņiem, bet ar Valsts policiju Jelgavā kaut kas nav kārtībā. Mums Dita jāaizstāv! Uzņēmēja no Uzvaras ielasPirms nedēļas Latvijas Televīzijas raidījumā «Sastrēgumstunda» Jelgavas Domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš pilsētu vairākas reizes nosauca par zaļu. Taču patiesībā – dzīvnieku ziņā tā nemaz tik zaļa vairs nav. To es vēroju pēdejo 40 gadu laikā, bet jo sevišķi pēdējos gados, kad esmu pensijā. Putnu un citu dzīvnieciņu skaits Jelgavā ir katastrofāli samazinājies! Pirms 30 gadiem manā dārzā bija dažu sugu putni, bet tagad vairs dažas. Kaut viņām vēl pietiek ēdamā dabiskā vidē, tagad jau sāku barot zīlītes, kas atlido no ziemeļu reģioniem. Redzu, ka viņām domātās saulespuķu sēkliņas noēd zvirbuļi! Kādreiz padomju laikos jau arī netrūka zvirbuļu, bet toreiz viņi dzīvojās Lielupes krastos, kur bija krūmaina vide. Šo putnu ēdienkartē galvenās bija nezāļu sēkliņas, tāpēc ziemu tie varēja pārlaist bez bažām. Tagad nāk uz barotavu. Pirms pieciem gadiem manā dārzā ligzdoja piecas strazdu ģimenes. Tagad arī to tikpat kā vairs nav. Savulaik redzēju arī, kas ir strazdu ienaidnieks. Izrādās, žagatas! Lielupes krūmājos to savairojies ļoti daudz. Viņas ir gudras – zina, ka citu sugu putnu mazuļi pie putnu būrīša ejas snaikstīsies, atvērtiem knābīšiem gaidot vecāku sagādāto barību. Taču tad pielido žagata, paķer aiz galvas, izvelk un putnēnu notiesā. Tas liek domāt, ka putnu būrīši dārzā var pat izrādīties putnu apdraudējums. Pirms desmit, piecpadsmit gadiem dārzā katru vakaru kādi pieci, septiņi sikspārņi lidinājās. Tagad jau trešo ceturto gadu neredzu nevienu! Reiz pilsētā bija daudz svīru – tie ir ātrākie putni, līdzīgas bezdelīgām. Kādreiz ligzdoja paspārnēs, patika šīferu jumtu apakšas. Tagad tādus jumtus maina pret citiem, vairs neatrod vietu ligzdošanai. Mūsdienās putniem vairs nav kur paslēpties. Artūrs Priedīte, pensionēts LLU profesors
