Eduards Trušelis: «Meiteni pavadīju mājās, milicis atriebās, tāpēc sēdēju cietumā, taču uzvārdus neminēsim.»
Kopš dzimšanas 1939. gada 18. septembrī savu mūžu lielākoties leišmalē vadījis Eduards Trušelis. Padomju laikos, mācoties un strādājot kopsaimniecībās, viņš kļuva par inženieri elektroapgādes jomā. 1989. gadā Trušeļu ģimene nodibināja pirmo zemnieku saimniecību toreizējā Jelgavas rajonā. Taču par pašu Eduardu Vilcē dzīvo nostāsts, ka viņam jaunekļa gados bija dūša protestēt pret okupācijas varu. Zīverts sacerējis lugas pa ceļam uz staciju«Jā, es tiešām esmu sēdējis cietumā par to, ka pie sovhoza kluba norāvu padomju karogu. Taču tas nebija apzināti. Vienkārši tā sanāca,» skanīgi smejas sirmais vīrs. Lai arī kopš šā notikuma pagājuši 54 gadi, viņa raitais atmiņu stāstījums atklāj pārdzīvotā laika zīmes. Eduards Trušelis piedzima kalpu ģimenē. Vilces un Augstskalnes pagastos tā jurģos gājusi no saimnieka pie saimnieka. «Tu esi audzis grāvmalā, kamēr mēs ar tēvu laukā strādājām,» tā viņam smaidot paskaidroja māte Emīlija. Kādu laiku Trušeļi dzīvoja dramaturga Mārtiņa Zīverta dzimtas mājās Vaitenēs. Tēvs stāstījis: «Kamēr Zīverts atnāk kājām no Meitenes stacijas, tikmēr galvā jau luga gatava.» Skaistais, apmēram piecpadsmit kilometru garais ceļš rakstnieku iedvesmojis. Pabeidzis Berķenes pamatskolu, Eduards Rīgā izmācījās par celtnieku. Tomēr pēc pusgada viņš atgriezās mājās un iestājas Apguldes arodskolā, lai kļūtu par mehanizatoru. Cietumā trūkst vietuKādu nedēļas nogali 1958. gada augustā Eduards atbrauca uz mājām un vakarā aizgāja uz balli, kas notika sovhoza «Augstkalne» klubā. Tur uz dažādiem izklaides pasākumiem, tostarp kino rādīšanu, pulcējušies ap sešdesmit, septiņdesmit vietējo jauniešu. Šoreiz starp tiem bijis arī kāds jauns milicis (tā padomju laikā sauca policistus), kas bija atbraucis ciemos pie radiem. Puisis bija ģērbies privātā. Eduards par viņa profesiju nezināja. «Es negribu nosaukt šā cilvēka uzvārdu. Tas viss jau sen ir garām. Taču toreiz mums patika viena gaišmate. Abi viņu lūdzām dejot un aplausu dejās viens otram plaukšķinājām nost, līdz nobrieda konflikts. Izgājām ārā un sākām grūstīties. Es pat nevaru pateikt, vai tas bija viņš vai es… Bet viens no mums, lai nezaudētu līdzsvaru pieķērās pie karoga, kas bija zemu izkārts pie ieejas klubā, un tā drāna notrūka,» atceras Eduards Trušelis. No kāta norautais karogs palicis uz palodzes. Eduards atgriezies zālē un pēc balles meiteni pavadījis mājās. Taču atraidītajam milicim radies atriebības plāns. Pēc pāris dienām Apguldē pie arodskolas sporta laukuma nostājusi milicijas mašīna, ar kuru Eduards aizvests uz Jelgavas cietumu. Oktobrī notika tiesa, kas karoga noraušanu kvalificēja kā huligānismu, par kuru tika piespriesta brīvības atņemšana uz diviem gadiem. Par labu uzvedību Eduardu atbrīvoja pēc pusotra. Atceroties cietumu, sirmais vīrs stāsta: «Kolīdz mani atveda uz cietumu, tiku ievietots nevis kamerā pie citiem ieslodzītajiem, bet gan karcerī. Biju kluss kā pelīte, neizdarīju nekādus pārkāpumus. Kad asarām acīs jautāju, kāpēc tā, man krieviski atbildēja: mest ņetu (nav vietu – red.). Varēja domāt, ka cietums ir pārpildīts.«Zēni, es gribu mājās»Karcerī, kur sauli neredz un diena sajūk ar nakti, jauneklim brīžiem licies, ka tur paies viss mūžs. Spīdzināšana turpinājās vismaz mēnesi, līdz cietumsargiem licies, ka ieslodzītais, kurš uzdrošinājies pretoties milicim, ir gana pārmācīts. Kameras biedros bijuši zagļi, slepkavas, izvarotāji – pārsvarā tādi cilvēki, ar kuriem labāk runāt tikai «pa spalvai». Soda izciešanas beigās Eduards nosūtīts uz Liepāju, kur atradās atvieglota režīma cietums. Pa dienu ieslodzītie strādājuši Grobiņas betona rūpnīcā, kur tos uzraudzījis tikai viens sargs. «Es reiz nostrādājies un noputējis pa kluso izlīdu starp dzeloņstieplēm ārā, lai nopeldētos Grobiņas ezerā. Krastmalā vietējie jaunieši, zālē izklājuši segas, atpūtās. Bija arī kāda pudelīte. Eju atpakaļ. Viņi sauc: «Nāc šurp! Uzēd, iedzer kādu glāzīti!» Es teicu: «Nē, nē, zēni! Es gribu mājās.» Ja mani noķertu aiz tās stieplītes, tad tā skaitītos bēgšana, un atkal gadi klāt – ne par ko,» atceras pieredzējušais vīrs. Meitene, kuras dēļ iznāca saķeršanās ar milici, Eduardu mājās nav gaidījusi. Taču pēc iznākšanas no cietuma puisis atkal aizgājis uz balli. Stāvējis, stāvējis, te piepeši pamanījis meiteni, kuru agrāk nebija redzējis. Tā bija jaunā, tikko no Saulaines Lauksaimniecības tehnikuma atsūtītā agronome Gunta Kļava. Eduards uzlūdza uz deju, Gunta meiteņu dejā atbildēja. Abi kopā ir vēl šodien. Viņu ģimenes mājas ir Vilces pagasta «Kurmji», kas savulaik tika piešķirti Guntas tēvam Jānim Kļavam, vecajam latviešu strēlniekam un Latvijas brīvības cīņu dalībniekam. «Brīžiem dzīvojam kā suns ar kaķi,» bezbēdīgi saka Gunta Trušele. Taču ģimenē izaudzinātas divas meitas. Jaunākā – Sanita – ir jelgavniece, bet vecākā – Maira – dzīvo Maskavā. «Astoņdesmito gadu vidū es pats viņu pierunāju braukt studēt uz Maskavas universitāti, kur tolaik varēja kaut ko vairāk redzēt no pasaules. Pēc augstskolas Mairai turpat piedāvāja darbu, un tā viņa Maskavā ir palikusi. Nezinu, vai atgriezīsies,» stāsta tēvs. No Lapsas līdz ZiemeļniekamTautas atmodas laikā Trušeļu ģimene ar aizrautību ķērās pie darba. Sanāca tā, ka Ausmas ciema «Kurmji» bija pirmā oficiāli reģistrētā zemnieku saimniecība Jelgavas rajonā. Dokumentā datums nav minēts, taču Eduards atceras, ka tas bija 1989. gads. «Spēks bija, juta pacēlumu, ka varam saimniekot paši. Strādājām no saules līdz saulei,» stāsta Gunta. Saimniecība aktīvi darbojās vienpadsmit gadu. Eduards pats uzbūvēja fermu, kurā tika nobarotas simts cūkas. Apstrādājamās zemes platība izauga līdz simts hektāriem. Sirmais vīrs atceras, ka 1989. gadā, reģistrējot no sovhoza nopirkto traktoru, inspektors teicis: «Drīz tev to traktoru atņems. Nevar jau zināt, kurš vinnēs Maskavā.» Saimnieks uz to atbildējis: «Kāda tam nozīme! Reģistrēsim, draudziņ!»Nu jau vairākus gadus abi lauksaimnieki ir pensijā. Darba gan netrūkst ne dārzā, ne mājā, taču viss izaudzētais ir pašu vajadzībām. Eduards ir viens no čaklākajiem Ķīves bibliotēkas lasītājiem. Viņu saista Lato Lapsas grāmatas par politiku, Veidenbauma revolucionārā, Gētes filosofiskā un Ziemeļnieka mīlas dzeja – ļoti plašs interešu loks. Bibliotēkā iegriežas bieži Regīna Deksne, Vilces pagasta Ķīves bibliotēkas vadītāja Inteliģents lauku vīrs. Bieži apmeklē bibliotēku. Daudz lasa daiļliteratūru, vēsturi, politiku. Jautras dabas un humora cilvēks, kurš uz dzīvi raugās optimistiski un spēj pasmieties par negācijām. Nav malā stāvētājs.
