Divas stundas un 15 minūtes bija vajadzīgas «Zemgales Ziņu» velopastaigas grupai, lai saulainajā svētdienas rītā pievārētu 36 kilometru ceļu no Raiņa pieminekļa Jelgavā līdz Rundāles pils pagalmam. Vēl astoņos no rīta Latvijas Radio pārraidīja prognozi, ka visā Latvijā gaidāms lietus. Taču mūsu apņemšanos doties pastaigā stiprināja norvēģu meteoinformācija, kur tika prognozēts, ka Jelgavas un Bauskas pusē līdz vakaram būs sauss. Tas arī piepildījās. Pa «cukura» asfaltu ripo labiCeļš caur Vircavu, gar Mazlaukiem, kur vairāk nekā desmit kilometrus abās pusēs ir plaši lauki, pretvējā būtu grūti pieveicams. Taču šoreiz pa jauno par cukurfabrikas nojaukšanas sāpju naudu uzlieto asfaltu, kas aizved uz varasvīra Ziedoņa Caunes mājām Mazlaukos, laidām ar ātrumu 20 – 21 kilometrs stundā. Tālāk uz Jačunām un Rundāles novada Vairogiem gāja grants ceļš. Pretimbraucēju maz. Pie rūpīgi sakoptajiem Jačūnu kapiem (nav tikai neviena uzraksta, kas norādītu kapsētas nosaukumu) satikām vairāku mazbērnu vecmāmiņu, kas ar riteni minās pēc piena. Viņa stāstīja, ka kopā ar dēlu, vedeklu un viņu četriem bērniem dzīvo Slieķos, kas pieder kādam īpašniekam. Iztikšana trūcīga. Dēlam darba neesot. Vedekla strādājot simtlatniekos. Zemes pašiem iedots maz, varot izaudzēt vien kartupeļus. «Labi, ka skolas autobuss bērnus ved uz Vircavas vidusskolu,» piebilda vecāmāte. Vairogā satikām divus jauniešus un vienu vīru, kuri krāva traktora piekabē lopu bietes. Pie kādas pamestas viensētas dārzs bija kā nosēts ar kritušiem, skaistiem āboliem. Paņēmām dažus. Žēl, ja pārējie sapūs. Daždien pat seši tūkstoši tūristuPēc Vairoga, šķērsojot Dobeles – Bauskas šoseju, nokļuvām Pilsrundāles ciemā, kur darbojas vidusskola. Un tad jau drīz arī pils. Tās pulkstenis, sitot divpadsmito stundu, spēlēja mūziku no Pētera Čaikovska baleta «Riekstkodis». Dārzā vēl darbojās lielā strūklaka, it kā vasara nebūtu pagājusi. Pils pagalmā satiktā muzeja darbiniece Valērija Liepa pastāstīja, ka līdz 2014. gadam, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, visa pils restaurēšana būs pabeigta (tā sākās 1972. gadā). V.Liepa atklāja, ka ir pirmā Rundāles pils muzeja direktora Laimoņa Liepas sieva. Vīrs traģiski gāja bojā 1975. gadā. Pēc tam viņu direktora amatā nomainīja Imants Lancmanis, kas sekmīgi strādā vēl joprojām. Ar naģeni galvā un baltā kostīmā tērpusies uzņēmēja Vita Reinfelde piedāvāja pils viesiem pavizināties ar laivu pa pils dīķi, bet viņas vīrs Pēteris Grabovskis – pa dārzu ar elektromobili. Uzņēmēja stāstīja, ka vasarā brīvdienās pils apmeklētāju skaits palielinās līdz sešiem tūkstošiem dienā. Aizvējā caur VecsvirlaukuPuskilometru no Rundāles pils – Mežmaļos – savas retroautomašīnas tūristu apskatei bija atvēlējis kolekcionārs Edgars Gasūns. Rūpīgi koptie trīsdesmito gadu spēkrati, kādus parasti var redzēt filmās par Otro pasaules karu, gan netika darbināti. Kolekcionārs paskaidroja, ka tiem vajadzīgs 66. markas benzīns, ar 95. motori sadegšot. Atceļā piestājām Mežotnes pilskalnā. Pa pontonu tiltiņu šķērsojām Lielupi. Uzkoduši Mežotnes pils skvērā līdzpaņemtās sviestmaizes, turpinājām ceļu Ozolnieku novada virzienā. Gabaliņu aiz Mežotnes no ceļa tālumā varēja redzēt Bauskas televīzijas retranslācijas torni. Salgales baznīcā noklausījāmies Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas gospeļu kora priekšnesumu. Gabaliņu tālāk Igauņu kapos pagodinājuši prezidenta Jāņa Čakstes vecākus, mākslinieku Krišjāni Kugru, aizvējā pa Vecsvirlaukas ceļu atgriezāmies Jelgavā. Jāpiebilst, ka velobraucējs Pēteris Baranovskis, kuram ir drusku pāri septiņdesmit, aizbrauca savai mājai Mežciemā garām. Viņš todien bija nolēmis nomīties 100 kilometru, mums, pārējiem, pietika ar 88. Mūsu velopastaigas grupas vidējais vecums šoreiz sanāca 54 gadi. Bērni līdzi nebrauca, taču vecumā virs 12 gadiem tos noteikti varēja ņemt. Velosipēdi dažādi. Rimmai Šliterei tas bija 29 gadus vecs, vēl padomju laikos ražots, bez variantiem ātrumu pārslēgšanā. Nākamo velopastaigu nolēmām rīkot pavasarī.
