Noras Bumbieres vārds piektdien skaļāk par vērienīgo koncertu Jelgavas kultūras namā izskanēja skvērā aiz tā. Jau pirms tam teju visi mediji pārraidīja tālāk Domes relīzi par plānoto slavenās dziedātājas pieminekļa atklāšanu. Tas viss beidzās ar ziedotāju vilšanos, stāvot nevis pie sešmetrīgas instalācijas, bet pie maketa goda vietā.Kādā televīzijas sižetā no šā negadījuma Noras Bumbieres māsa Māra Zustrupa dedzīgi aizstāvēja tēlnieku, taču aizstāvība bija – mākslinieka dvēselēm raksturīgi – visai nepamatota un neloģiska. «Mēs nevaram vainot nevienu cilvēku šajā. (..) Šobrīd mēs atklāsim pieminekli bez īsta pieminekļa.» Tikpat nepārliecinoša bija tēlnieka taisnošanās, ka katrs tērauda gabaliņš ir daudzas reizes jāpiemēra, jāpieloka… un tas viss ir cilvēka roku darbs, gara darbs, kas nav viegls, jo aiz muguras vairākas negulētas naktis un gandrīz emocionāls sabrukums.Ir tik patīkami komunicēt ar mīļiem, jaukiem, dabiskiem, arī kļūdainiem cilvēkiem. Taču kaut ko izsludināt pa visu valsti un pēc tam to neizpildīt ir kas cits. Aģentūrai «Kultūra» acīmredzot bija jāuzrauga pieminekļa tapšanas gaita. Medijos lasāms, ka pats Kārlis Īle ir izvēlējies atklāšanas datumu. Neviens neticēs, ka meistars labprātīgi būtu licis galvu cilpā, neatstājot vismaz pāris nedēļu vai mēnešu rezervē. Tēlniekam jau pasprucis par savlaicīgi nepārskaitīto naudu tērauda iegādei.Secinājumi? Ļausim māksliniekiem strādāt, taču atcerēsimies, ka bieži vien viņiem nepiemīt laika izjūta. Tādēļ nebūtu godīgi tagad visu vainu uzvelt māksliniekiem, bet drīzāk – pārraugošajām instancēm.
