Halibuta rags Atlantijas okeāna krastā pie Marblhedas ir sasniedzams, ejot caur cieši saaugušu staipekņu un mētraugu biežņu. Takas malas noaugušas ar liānu staipekņiem, zem kājām dabiski veidots klinšu granīts. No tāluma dzirdama smagā okeāna elpa. Kad sasniegts klints rags, apsēžos uz saulē sasilušas klints radzes un vaicāju vīram: «Kas okeāna otrā pusē?» «Anglija,» viņš atbild.Elpoju viļņu ritmā. Vilnis – ieelpa, vilnis – izelpa, dzidri, dzidri tālumi… ieelpa, izelpa… Tad atpakaļceļš caur biežņu, kas jau kļuvusi pelēka, sagaidot rudens laiku un pēcpusdienas gaismu. Kas tas? Dzeltens, zaļš, sarkans, balts, zils – virtene karodziņu pavīd biezoknī, kurus, turp ejot, nepamanīju. Blakus vijas taka, un nu mēs esam aci pret aci ar Budas statuju, virs tās starp diviem kokiem iekārti tibetiešu vēja lūgšanu karodziņi. Lungta tibetiešu valodā nozīmē «vēja zirgs». Tibetieši tos izkar Himalaju kalnu pārejās, savā dzīves telpā, budistu klosteros. Lūgšanu karodziņi ir būtiskākā un raksturīgākā tibetiešu garīguma un budisma atpazīstamības zīme. Tie darināti koka bloku sietspiedē, litogrāfijas tehnikā, kur simbolus – vēja zirga attēlu un īpašas lūgšanas – uzdrukā kokgrebumā uz plāksnes. Kad karodziņi savu laiku nokalpojuši, tos sadedzina. Lungta ir kas īpašs mūsu pasaules garīgajā telpā, ko respektē, izsakot savas lūgšanas debesīm, Visumam, uzticot tās vējam – tamdēļ arī karodziņu nosaukums «Vēja zirgi», jo vējš šo enerģiju nes tālāk.Šī tradīcija ir plaši pārņemta pie Rietumu cilvēkiem, un karodziņus plīvojam vējā redzam arī viņu pasaulē, ne tikai Himalaju kalnos.«Kas tad īsti ir Buda?» man vaicā līdzgājējs. Vārds «Buda» nozīmē apgaismotais, kurš sākumā bijis cilvēks Sidhārta Gautama Buddha, indiešu garīgais skolotājs, budisma pamatlicējs. Buddha – viņš izjuta to, kas ir augstākā līdzjūtība. Par to var lasīt daudz grāmatu, saku, jo katram ir savs garīgās izziņas ceļš. Statuja mūsos nolūkojas. Divu puspievērtu plakstu mērenais, rāmais smaids vieš atziņu, ka katram mums ir dota iespēja iet šo taku, kura ved uz garīgumu, līdzjūtību, cieņu pret visu dzīvo mums apkārt.Ieelpa, izelpa, šalc okeāns, tik dziļš, cik katra cilvēka atvērta sirds, caur kuru plūst «tīrs mīlestības strauts». Kāda tam ir saistība ar «Zemgales Ziņu» «Pretskata» kultūras sleju? Pretskats – tā arī ir ielūkošanās sevī, mirklis, kas veltīts sev, izceļot no būtnes dziļumiem nodomus un vēlēšanās, uzticot tās vēja zirgiem.Esam rada ar tibetiešiem, jo mūsu tautas dziesmās arī dzīvo vēja zirgi – tie stiprākie, kas ved mīlestību, jo ne velti tautietis līgavas vešanu uztic vēja zirgiem. Un arī saules gaitas mitoloģizētajā ainā saules meitas precinieki pie namdurvīm ierodas vēja zirgu ratos. Tā arī dziedāsim rudens vējos, vienoti un rudens saules mīļoti.
