Ceļojuma dienasgrāmata maršrutā Jelgava – Rīga – Sanktpēterburga un atpakaļ.
Kāpēc braucu uz Sanktpēterburgu? Iemesls – satikt studiju biedrus, ar kuriem kopā pirms 30 gadiem beidzu Ļeņingradas universitātes Žurnālistikas fakultāti (tur mācījos no 1980. līdz 1982. gadam, pirms tam trīs kursus biju nostudējis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļā). Gribējās arī redzēt, kas notiek Krievijā, kurp nebiju aizbraucis 18 gadu (cik ātri iet laiks!). Un vēl gribējās Pēterburgā palūgt Dievu – tostarp par krievu demokrātiem, kuriem pateicoties sabruka padomju impērija un mūsu tēvzeme kļuva brīva. Baigā patētika? Taču šodien tiešām liekas savādi, ka jaunībā, nodzīvojot Ļeņingradā (tā padomju laikā sauca Sanktpēterburgu) divus mācību gadus, man nekad nebija ienācis prātā vērsties pie Tēva. 13.09.Vēlā vakarā elektriskā vilciena vagonā līdz Ozolniekiem biju viens pats. Mazliet tramīgi paskatījos apkārt. Vismazāk vēlējos satikt tādus brāļus, kurus varētu interesēt mans maks. Tajā bija vairāk nekā divi tūkstoši rubļu. Manā bērnībā apmēram tā maksāja vieglā automašīna «Zaporožec». Šodien, kad viens Krievijas rublis atbilst 1,8 santīmiem, gan ir pavisam citi rēķini. Plūdoņa «Atraitnes dēla» «Vara rati/Gari plati» (tā atskaņās dzejnieks tēloja vilciena skrējienu uz Pēterpili) man ceļa turpinājumā nederēja. No Rīgas devos ar autobusu, kas salīdzinājumā ar vilcienu sanāca trīs reizes lētāk. Autobusā lāgā nevar izgulēties, toties vairāk redz pilsētas un laukus, un, ja paveicas, iespējams sirsnīgāk parunāties ar blakussēdētāju. Mana vieta trāpījās līdzās Jevgeņijam, gadus 30 vecam Pēterburgas iedzīvotājam. Viņš bija mājupceļā no Zviedrijas, Rīgā apciemojis māsu. Viņas ģimene uz Latviju pārcēlusies no Klaipēdas Lietuvā. Tur 90. gadu sākumā klājies plāni, pastkastē mesti uzsaukumi «Krievi, vācieties prom!». Rīgā māsa dzīvojot labi, ieguvusi pilsonību, bet vienalga skumstot pēc Pēterburgas. Krievijas robežā jāizkāpj no autobusa. Par it kā rūpīgo pārbaudi Jevgeņijam bija «kauns par tēvzemi». Tualetes pods bez brilles (dāmas un kungi kopējā rindā) pārsteidza. Tuvojoties Pēterburgai, gan varēja manīt, ka Jevgeņijs lepojas ar to, ka pilsēta pēdējos gados augusi. Pa autobusa logu bija redzams diezgan daudz būvju un būvmateriālu veikalu. Beidzamajā ceļa posmā ar ātrumu simts kilometru stundā autobuss brauca pa pirms pāris gadiem uzbūvēto apvedceļu, kur vietām automašīnas traucas astoņās joslās.Latvijas neatkarības gados Rīga ir mazinājusies, Jelgava arī, nemaz nerunājot par lauku ciematiem. Taču Pēterburga turpina augt. Tas gan galvenokārt uz iebraucēju rēķina. 14.09.Autobusam piestājot laukumā pie Baltijas stacijas, mani sagaidīja kursabiedrene Ļena. Pēc divdesmit diviem gadiem tikko pazinu. Dāma. Vienīgi balss nav mainījusies. Viņas ģimeni nav saudzējušas slimības un likstas. Tomēr Ļena atstāja ļoti, ļoti labu iespaidu. Viņa stāstīja, ka pēdējā laikā Pēterburgas augstskolās stipri samazināts budžeta vietu skaits, tomēr meita Ksenija, pārvarot konkursu 1:4, iestājusies medicīnas koledžā, bet dēls Aleksandrs sāks studēt IT.Priecīgās tikšanās stundas pagāja nemanot. Vienīgais, ko es Ļenai varu pārmest, – viņa man nepaskaidroja, kā aiziet uz opozicionāru demonstrāciju «Miljonu maršs», kas nākamajā dienā (15. septembrī) notika galvenokārt Maskavā, taču arī Pēterburgā. Biju domājis to pavērot, taču, paļaujoties uz kursabiedru zināšanām, nebiju izpētījis, kur notiek pulcēšanās. Noticēju Ļenas atrunām, ka šoreiz nekādu protestu neesot. Patiesībā Pēterburgā nākamajā dienā maršēja trīs atsevišķas sankcionētas kolonnas. Kopējo demonstrantu skaitu mediji lēsa līdz pāris tūkstošiem. Maskavā to bijuši vairāki desmiti tūkstošu. Izskatījās, ka šī protesta forma manu studiju biedru vidū nav populāra. Nākamajā dienā Žurnālistikas fakultātē gan dekāne Gromova teica, ka tomēr galvassāpes radot studenti, kuri piedalās nesankcionētos mītiņos. 15.09.Pamodos (gulēju uz tahtas Žoras vienistabas dzīvokļa virtuvē) pirms 11. Lika manīt iepriekš autobusā pavadītā «jēriņu nakts». No rīta biju domājis pastaigāt pa Vasīlija salu. Bet kur nu! Mānīgie lielpilsētas attālumi. Knapi paspēju uz randiņu pulksten 13 Žurnālistikas fakultātē.Atceroties 80. gadu sākuma, īsta brežņeviskā stagnācijas laika, žurnālistikas studijas, man šis Vasīlija salas 1. līnijas nams neliekas kā gaismas pils. Tad jau Rīgā, Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātē Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļā, piemēram, Ābrama Kleckina lekcijās brīvdomības bija vairāk. Jāatzīst, ka toreiz Ļeņingradā tik tikko noturējos, lai to nepamestu. «We don’t need your education!» (Mums nevajag tavu izglītību – red.) – tolaik dziedāja grupa «Pink Floyd». Atceros, sev teicu: «Ja tu vēl vienā lekcijā aizmigsi, ej uz kara komisariātu un piesakies zaldātos!» Manas paaudzes puiši atgriezās mājās no Afganistānas cinka zārkos, bet es te kaut ko ķibinājos, pierakstīju lekcijas kompartijas preses vēsturē. Ko, tādā garā dzīvojot, vispār no dzīves var saprast un pēc tam rakstīt! Kaut kā to laiku Ļeņingradā iedzīvojos. Pēc priecīgiem apkampieniem pie fakultātes devāmies iekšā. Izrādījās, ka tas nav tik vienkārši kā agrāk. Pie ieejas novietota sarga būda ar starainu metāla stieņu iekšā/ārā laidēju (līdzīgu kā metro). Mēs todien bijām gaidīti. Apmēram stundu ilga ekskursija pa fakultāti. Viss glīti izremontēts. Bibliotēkā stends «Avīzei «Pravda» – 100 gadu». Hmm… Nezin kāda tur preses brīvība? Taču žurnālistikas studijas ir populāras arī Krievijā. Tiesa, kā atzina dekāne, tikai puse no beidzējiem strādājot savā specialitātē. Latvijā, kur ik gadu žurnālista diplomu iegūst vairāk nekā simts jauniešu, specialitātē strādājošo absolventu noteikti ir vēl mazāk. Manuprāt, ne tik daudz vainas ir jauniešos, kuri ievēro populārus žurnālistus un vēlas iegūt šo profesiju. Tā pirmkārt ir augstskolas, Izglītības un zinātnes ministrijas, valsts atbildība. Kā var dot licenci vienai vai otrai studiju programmai, ja skaidri redz, ka veidojas milzīga pārprodukcija. Salidojuma oficiālās daļas noslēgumā pildījām absolventu anketas. Ieminējos blakussēdētājai Mašai (ieprecējusies Nīderlandē un nīderlandiešu valodā sarakstījusi grāmatu par Buteiko elpošanu), vai nevajadzētu atzīmēt, ka man studiju laikā nepatika Valsts drošības komitejas uzraudzība. Viņa teica: «To jau visi zina! Raksti pozitīvo! Lai gan neviens jau to anketu nelasīs.» No 105 kursabiedriem bijām ieradušies 18. Vairums meiteņu. Atbraucēji tikai mēs ar Mašu, pārējie dzīvo Pēterburgā. Žurnālistikā palikusi mazākā daļa. Cits sabiedriskajās attiecībās, cits biznesā, cita meitene kļuvusi vienkārši par labu sievu. Par septiņiem bija ziņas, ka viņi diemžēl ir miruši. Trūkst informācijas par arābiem, slovākiem, afrikāņiem. Tie šodien populārākie nebija klāt. Televīzijas zvaigzne Leonīds Parfjonovs nodeva videosveicienus skaipā no Venēcijas. Santpēterburgas Domes deputāte kursa komsordze Marina Barigina-Šiškina iestrēga autokorķī ceļā no Somijas. Atceros, ka Marinas istabiņā kopmītnēs pa visu sienu bija drusku pikants somu reklāmas plakāts. Reiz, kad biju iegājis pie viņas aprunāties, Marina mani tā kā mierināja, lai neturu piktu prātu par to, ka kolhozā ražas novākšanas talkā grupas biedri man likās diezgan paslinki. Latviešu studenti laukos strādāja krietni čaklāk. Es tolaik tajā kolhoza laukā, tikko atbraucis no Latvijas, ne ar vienu nemācēju iesākt biedroties. Tieši pretēji – kādu lādzīgu kursabiedru burkānu vagā nosaucu par «tarakānu pēc dusta» (es to biju sen jau aizmirsis, bet viņš salidojumā atcerējās). Toreiz Marina man paskaidroja, ka kolhozā grupas devīze, ko es, protams, nezināju, bijusi: «Udarim morkovkoi po neitronnoj bombe!» (Trieksim burkānu pret neitronu bumbu! – red.) «Ar atpakaļejošu datumu» sirdī nopriecājos: «Tad redz, kādi bijuši mani jaunie krievu kursabiedri! Viņi parodēja brežņevisko «miera politiku», lai gan, protams, viņiem derdzās arī ASV bruņošanās (tostarp ziņas par amerikāņu izgudroto neitronu bumbu, kas iznīcina pretinieka dzīvo spēku, bet mantu atstāj).» Tajā pašā laikā Padomju Savienība kā iekarotājs gāja Afganistānā un, protams, nedomāja atzīt Baltijas valstu okupāciju. To publiski kritizēt tolaik demokrātijas žņaugos nevarēja. Frāze par neitronu bumbu un burkāniem bija kā kods, ar ko es «post factum» sapratu, ka līdzās bija savējie. Ja vēl tālāk padomā, tad studentu prastais darbs kolhozu talkās taču bija ar neattaisnojami augstām ekonomiskām izmaksām. Tāpēc nav brīnums, ka civilizētākā pasaulē studenti ražas novākšanā nestrādā. Vienīgi, ja šādu darbu piedāvā kā kolektīva veidošanas veicinātāju, ko smalkās aprindās sauc par «team building». Trešā mūsu kursa zvaigzne ir Anatolijs Grešņevikovs. Latvijā gan viņa vārds medijos neparādās, taču izrādās, ka Toļiks jau sesto sasaukumu «sēž» Krievijas valsts Domē kā partijas «Taisnīgā Krievija» deputāts. Vēl pirms studēšanas viņš bija nodienējis zaldātos, un ceturtajā kursā, ja nemaldos, bija jau precējies. 1981. gada decembrī Toļiks atbrauca man līdzi apskatīt Rīgu. Saņēmis diplomu, viņš atgriezās mājās Jaroslavļas apgabalā Borisogļebskas pilsētā, kur strādāja avīzē. Tagad Anatolijs mītiņos (skatos internetā – kļuvis apaļīgāks, taču pēc acīm var pazīt) runā par vajadzību iedzīvotājiem piešķirt bezmaksas dzīvokļus, pukojas par izputējušām padomju laika rūpnīcām. Man ir citi uzskati. No pustrijiem pēcpusdienā līdz apmēram desmitiem vakarā svinējām tikšanos pie klātiem galdiem kafejnīcā. Laiks gāja nemanot. Uz dažām minūtēm pēc kursabiedrenes Toņas (tikpat skaista, smalka seja kā pirms četrdesmit gadiem, tikai uzvārds mainījies) padoma izgāju apskatīt luterāņu baznīcu. Padomju laikā tā bija pārtraukusi darbību. Toņas tēvs ir piedalījies tās atjaunošanā. Dievnama durvis bija ciet, taču Ļena, kas drusku nokavēja kafejnīcas ballītes sākumu, sacīja, ka, iedama gar baznīcu, redzējusi, ka tajā laulājas. 16.09.Ja būtu atbraucis ar sievu un bērniem, pēdējā dienā droši vien dotos uz cara rezidenci Pēterhofu, kur nedēļas nogalē notika apzeltīto strūklaku slēgšanas svētki, varbūt uz Ziemas pili – Ermitāžu. Taču ar sievu un bērniem šodien tik viegli uz Krieviju neaizbrauksi – vienam cilvēkam vīza maksā piecdesmit latu (pirku tūrisma firmā, Rīgā Krievijas vēstniecībā varbūt varētu dabūt lētāk). Nolēmu riskēt. Pēc Rīgas – Pēterburgas autobusā satiktā Jevgeņija ieteikuma agri no rīta ar elektrisko vilcienu devos uz somu karavīru varonīgi aizstāvēto Manerheima līniju (par to 80. gadu sākumā nezināju neko), kas atrodas apmēram septiņdesmit kilometru attālumā no Pēterburgas. Jevgeņijs stāstīja, ka tur tagad darbojas vienīgais Krievijā padomju – somu jeb Ziemas kara muzejs. Tiku brīdināts, ka tas esot privāts, oficiāli vēl nereģistrēts, taču ar ceļabiedra palīdzību sazvanītais muzeja vadītājs Andrejs Volodkēvičs mani gaidīja. Adrese – «Ārpilsētas klubs «Dača». Rīgā ražotajam elektrovilcienam, kas gāja uz Sosnovo staciju, bija 12 vagonu. Tajos galvenokārt mazdārziņu īpašnieki, kādu Pēterburgā daudz. Braucot radās nelabas aizdomas, ka «Dača» varētu būt viens tāds sešsimt kvadrātmetru mazdārziņš, kurā daži vīri, kurus interesē kara vēsture, sanesuši sarūsējušas kara relikvijas. Vai tiešām tādā vietā būtu jēga pavadīt vairāk nekā pusi no beidzamās ceļojuma dienas! Tomēr biju izvēlējies. No Sosnovo stacijas, pie kuras bija plāksne, kas godināja cīnītājus ar «baltajiem» somiem 1919. gada pilsoņu kara cīņās, vēl divdesmit minūtes bija jābrauc ar vietējo autobusu. Izkāpu pieturā Petrovā. Tad vēl trīs kilometri kājām cauri mazdārziņu rajonam un priežu mežam, pa kuru virzījās šaurs, asfaltēts ceļš ar «gulošajiem policistiem». Neviena gājēja. Pēc dažām minūtēm aptvēru, ka «Dača» ir 55 hektāru liela atpūtas bāze, kas agrāk piederējusi Pēterburgas uzņēmumam «Vodokanal». Skaists ezera krasts, tenisa korti, futbola laukums, četrzvaigžņu viesnīca, arī slēgtais baseins un visādi citi jaukumi. Viss komplekss varot pieņemt ap trīssimt viesu, kas, glābjoties no pilsētas burzmas, grib kādas dieniņas pavadīt pie dabas. Andrejs nezināja precīzi, kas šo kompleksu ir privatizējis, taču saimnieki esot par to, lai tajā būtu Ziemas kara muzejs. Tas darbojas ceturto gadu, un vieta jau ļoti iederīga – ezera malā redzami apauguši grāvji – Ziemas kara krievu ierakumi. Muzejam atvēlēta viena kotedža, tā teritorijā izbūvētas arī divas zemnīcas, kurās salikti somu un krievu karavīru manekeni, parādīta frontes dzīve. Pirms dažiem gadiem Latvijā par populārāko tūrismam tika atzīta Kara muzeja latviešu strēlnieku Ziemassvētku kauju filiāle Mangaļos, jo īpaši tās Vācu valnis. Petrovā redzēto kaut kādā mērā var salīdzināt ar Mangaļiem. Pārsteidza cieņa, kas muzejā parādīta gan padomju, gan somu karavīriem. Padomju propaganda šo karu nevarēja piedēvēt taisnīgajiem, jo galu galā 1939. gada 30. novembrī padomju armija ar lielu pārspēku uzbruka Somijai. Līdz pat 1940. gada martam somi uz Manerheima līnijas izturēja. Noslēdzot miera līgumu, Somija zaudēja lielu daļu savas teritorijas, taču nosargāja neatkarību. Karā vienu savu mērķi sasniedza arī Padomju Savienība – impērijas robeža tika pabīdīta tālāk no Pēterburgas, taču rezultāts sasniegts ar milzīgiem upuriem. No muzeja par piemiņu paņēmu divus sarkanā un zilā dzijā iesietus zīda eņģelīšus. Tos gatavojot kāda vietējā skolotāja. Eņģelīši tiekot likti vecajās kauju vietās un simbolizējot somu un krievu karavīrus, kuri debesīs esot kopā. Pēterburgā atgriezos pēcpusdienā. Līdz Sosnovo stacijai Andrejs man bija pasūtījis taksometru. Tā vadītājs Makss stāstīja, ka esot diplomēts sporta skolotājs, taču skolā nestrādājot, jo ar šo darbu varot nopelnīt vairāk – ja daudz strādājot, tad kādus divus tūkstošus ASV dolāru mēnesī. 17.09.Pulksten divos naktī autobuss iebrauca Tartu. Tur blakus uz trotuāra stāvēja kāds igauņu pāris drusku pāri piecdesmit. Drīz sapratu, ka viņi atnākuši pavadīt dēlu. Garais puisis iekārtojās pa diviem brīvajiem krēsliem man priekšā. Autobusam sākot kustību, nekādu gaisa skūpstu, nekādu mājienu, bet mātes acīs parādījās asaras. Tā atvadās ziemeļnieki. Kad pieturas trotuārs pazuda skatienam, puisim pajautāju, vai dodas prom uz ilgu laiku. 23 gadus vecais igauņu žurnālistikas students Karls laipni pastāstīja, ka caur Rīgu brauc uz Portugāli, kur pusgadu mācīsies apmaiņas programmā. Pastāstīju viņam par sevi. Karls piekrita, ka krievu valoda būtu jāzina vairāk. Tā es stundu pirms iebraukšanas Latvijā vēlreiz satiku kaut ko no savas jaunības. Man bija 21, kad, mammai raudot, devos studēt uz Pēterburgu.
