Kartupeļu talkas laikā atrasts tūkstoš gadu sens šķēps lauž mītu, ka apgabals starp Jelgavu un Rīgu dzelzs laikmetā nav bijis apdzīvots.
Šovasar 12 gadu vecais skolēns Klāvs no Valgundes nejauši kļuva par nozīmīga priekšmeta atradēju. Netālu no Lielupes kartupeļu talkas laikā viņš ieraudzīja kādu vecu dzelzs priekšmetu, kas bija izgājis cauri kombaina mehānismam. Īpašu interesi priekšmets neiemantoja, jo tas bija stipri sarūsējis un apdrupis. Tie, kas priekšmetu apskatīja, izteica minējumus, ka tas varētu būt «vecs kaplis, lāpstiņa vai zivju duramais, varbūt kādus 100 gadus vecs».Tā arī viss pāris mēnešu palika. Kad septembra vidū biju atbraukusi uz Valgundi, kaimiņu zēns man izstāstīja par savu savādo atradumu. Dzirdētais izraisīja lielu interesi, un palūdzu atradumu parādīt. Liels bija pārsteigums, ieraugot senāko dzelzs priekšmetu, kāds jebkad Valgundē atrasts. Tas nebija vis pagājušā gadsimta zivju duramais, bet ap 1000 gadu vecs kaujas ierocis – šķēps! Vēlāk precizējot, noskaidrojās, ka tas datējams ar 10. vai 11. gadsimtu. Diemžēl šķēpa gals ir pārāk apdrupis, lai precīzāk noteiktu tā tipu un datējumu. Citas senlietas no tās pašas vietas, kas palīdzētu ar datēšanu, nav atrastas.Lika līdzi kapāŠķēps bija svarīgākais senā karavīra ierocis, jo aizsniegt pretinieku varēja no lielāka tāluma nekā ar cirvi vai zobenu. Turklāt zobenu reti kurš varēja atļauties iegādāties. Par to nozīmīgumu liecina arī tas, ka zemgaļu vīriešiem šķēpus bieži deva līdzi kapā, reizēm pat veselus piecus. Kapā lika arī citus ieročus (ja tādi bija un ja tas piederējās pie viņu statusa sabiedrībā), rotas un darbarīkus. Reizēm šķēps bija vienīgais, ko mirušajam deva līdzi aizsaulē. To parasti novietoja ar uzgali galvas labajā pusē, it kā pa tvērienam. Tomēr maz ticams, ka nesen atrastais šķēpa gals nāk no apbedījuma, jo šajā vietā kauli un citas senlietas nav atrasti.Atrastā šķēpa gala materiālā vērtība ir maza, toties tam ir nozīmīga informatīvā vērtība. Savulaik liela bija vilšanās, uzzinot, ka starp 400 000 arheoloģiskajām senlietām Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā neviena nenāk no mana dzimtā pagasta – Valgundes. Nosacīti par tādām varētu uzskatīt tikai dažas senlietas – akmens cirvi, krama bultas galu, savdabīgu raga rīku – no akmens un bronzas laikmetiem, tās atrastas agrākajā Kalnciema pagastā, kas Valgundei tika pievienots 1979. gadā. Tā kā arheologi arī mūsdienās izmanto starpkaru laika administratīvo iedalījumu, aizvēstures pētījumos Valgundes vārds tikpat kā neparādās. Tomēr, ja arī akmens un bronzas laikmetos (laikā pirms zemgaļu maztautas izdalīšanās) kāda apdzīvotība mūsdienu Valgundes pagasta teritorijā ir bijusi, vēlāk – dzelzs laikmetā – apgabals starp Jelgavu un Rīgu tiek uzskatīts par neapdzīvotu. Kamēr ap Bausku un Dobeli un pat sākotnēji pie Siguldas zēla bagātā zemgaļu maztauta (Lietuvas daļu pat neskaitot), teritorija no Jelgavas uz ziemeļiem bijusi tukša. Iemesls – tā laika zemkopībai ne visai piemērotās augsnes un plašās applūstošās teritorijas. Iespējams, pazaudēts karagājienāAtrastais šķēpa gals ir nozīmīgs, jo tas ir pirmā un pagaidām vienīgā liecība par cilvēku (zemgaļu) klātbūtni teritorijā starp Jelgavu un Rīgu. Pagaidām gan tur nav konstatētas ne viņu senās dzīvesvietas, ne apbedījumi. Iespējams, cilvēki šajā teritorijā uzturējušies īslaicīgi, pārbraucienu un karagājienu laikā, jo pa Lielupi vedis ūdensceļš, bet gar krastu Rīgas pusē – sauszemes ceļš, abi vairākkārt minēti 13. gadsimta hronikās un dokumentos. Ceļš vedis uz vienu no nozīmīgākajiem zemgaļu centriem – Mežotni. Tālāk Lielupes pieteku krastos atradās arī vairāki citi zemgaļu centri – Tērvete, Dobele u.c. Lielupe tolaik neietecēja jūrā, bet Daugavā, līdz ar to Lielupes ceļš bija savienots ar citu nozīmīgu tirdzniecības ceļu. Tomēr pirmās liecības par apdzīvotību Valgundes pagastā pagaidām ir tikai no 15. gadsimta.Pieminekļu valdes arhīvā atrodams 1939. gada dokuments, kurā grūti salasāmā rokrakstā pierakstītas ziņas par iespējamu pilskalnu (seno dzīvesvietu vai kulta vietu) Kalnciema pagasta Lukušu māju tuvumā, tomēr apstiprinājums tā pastāvēšanai nav gūts. Tolaik cilvēki aktīvi ziņoja par vietām, kas, viņuprāt, varētu būt seni pilskalni vai apbedījumu vietas, un vairumā gadījumu viņiem bija taisnība.Pilnīgi necils, bet vērtīgs priekšmetsMinētais atradums ir nozīmīgs ne tikai turpmākajai zemgaļu vēstures pētniecībai. Tas ir nozīmīgs arī man, jo atrasts manā dzimtajā pagastā – vienmēr esmu cerējusi, ka tur tiks uzietas kādas seno cilvēku liecības, jo likās netaisnīgi, ka visā Latvijā ir tik daudz interesantu senvietu un atradumu, bet es nāku no vietas, kur nekā tāda nav. Iespējams, pamazām Valgundes zeme atklās mums savus noslēpumus. Ja arī jums ir gadījies kāds interesants atradums, ziņojiet muzejiem! Savukārt apzināta senvietu postīšana (mantas meklēšana, rokot senajās apbedījumu un dzīvesvietās, pilskalnos) ir krimināli sodāma rīcība. Tā kā šī problēma diemžēl ir stipri izplatīta, nenosaukšu precīzu šķēpa gala atrašanas vietu, lai pasargātu zemi un tās saimnieku no negodprātīgiem mantas meklētājiem.Šis ir pierādījums tam, cik vērtīgs var būt viens pilnīgi necils priekšmets, ja zināms tā atrašanas konteksts. Šķēpa gals uzdāvināts Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam. Krājumā esošos priekšmetus var aplūkot, uzrakstot iesniegumu, iespējamas arī ekskursijas pa glabātavām.
