24 gadu vecumā jelgavnieka Sergeja Kitova nākotnes plāni pēkšņi kļuva atkarīgi no invalīdu ratiņiem.
2001. gada jūlijs Sergejam izrādījās liktenīgs. Lēciens upē atņēma puisim spēju staigāt, un viņa turpmākā dzīve pilnībā pakļauta invalīda ratiņiem. Pašos spēka gados sagruva viņa plāni, sapņi un cerības. Taču dzīve ar to neapstājas. Sergejs nupat uzņēmis otru uzrāvienu un dzīvi bauda ar pilnu krūti, nopietni sporto un sapņo par savu novusa komandu. 15. oktobrī viņš svinēs 35. dzimšanas dienu. «Aizgāju uz upi, ieniru un uzpeldēju ar pārlauztu kaklu,» negribīgi tā laika notikumus atminas Sergejs. Līdz šim viņš dzīvoja daudzdzīvokļa nama otrajā stāvā, ēka nebija pielāgota cilvēkiem ar kustību traucējumiem, tāpēc nokļūt ārpus dzīvokļa varēja tikai ar citu cilvēku palīdzību. Pirms gada Sergejs beidzot «izcīnīja» pašvaldības dzīvokli pirmajā stāvā pilsētas centrā un ir apņēmības pilns «izkarot» mājai arī pacēlāja ierīkošanu, lai būtu pilnībā neatkarīgs no apkārtējiem. Pašiem sava biedrībaPēc mugurkaula skriemeļu lūzumiem Sergejam ārsti pateica, ka viņš nestaigās. Puisim ir spēcīgs raksturs, tāpēc saprast un pieņemt to neesot bijis psiholoģiski grūti. Bērnībā viņš cītīgi nodarbojies ar peldēšanu, bijis ļoti perspektīvs peldētājs, bet dzīvē tas nepalīdzēja. «Ieniru, un viss… Mēdz teikt: kas ilgi peld un jūtas kā zivs ūdenī, tas vairs nejūt pašsaglabāšanās instinktu. Nenoliedzu, tā bija pārgalvība, tāpēc arī sporta meistari slīkst un lauž sprandu. Tāda ir dzīve. Grūtākais bija savākties, liels ir mammas un māsas nopelns, jo viņas mani «cēla» augšā no gultas. Ja nebūtu viņu, tā arī būtu palicis gulošs,» atzīst Sergejs. Problēmas bija arī izkļūt no dzīvokļa otrā stāva. Sergejs zvanīja draugiem un sauca palīgā, gadījās arī, ka vienkārši pa logu uzrunāja garāmgājējus. 11 gadu laikā nekad neviens cilvēks palīdzību nav atteicis. «Tad satiku Vadimu Račiku, kuram ir līdzīgs liktenis, un nospriedām, ka tādi kā mēs jāsavāc kopā, lai nesēž katrs savās četrās sienās, bet ar kaut ko nodarbojas, iekļaujas sabiedriskajā dzīvē,» stāsta Sergejs.Ideja guva atbalstu, un «ratiņnieki» 2003. gadā izveidoja savu biedrību «Ēdelveiss». Tagad tajā darbojas jau 13 invalīdu ratiņkrēslā un četri staigājošie. Nākamgad biedrība svinēs desmit gadu jubileju.Pēc grūtā sākuma tagad jau Sergejs un citi ratiņnieki ir priecīgi, ka ar katru gadu pilsētā dzīvot kļūst arvien vieglāk. «Jaunie trotuāri veidoti, lai tos varam izmantot arī mēs, arī veikali tagad tiek būvēti platākām durvīm un lēzenām uzbrauktuvēm. Jūtam, ka mums pievērš uzmanību. Vienīgi bažas par jauno tiltu, jo pagaidām izskatās, ka invalīdiem ratiņos tas nebūs pieejams. Ja tiešām tā būs, pats personīgi mēram piedāvāšu ratiņus, lai pamēģina uzbraukt,» nosmaida Sergejs.Arī apkārtējo attieksme pret cilvēkiem ratiņkrēslā mainījusies, prāto sarunas biedrs: «Sākumā skatījās kā uz kaut kādu pasaules brīnumu, tagad jau uz ielas jūtamies kā līdzīgs ar līdzīgu, cilvēki paši piedāvā palīdzību.»Dzīvot kļuvis ērtākJau gadu skats uz dzīvi Sergejam kļuvis vēl gaišāks, jo beidzot pašvaldība piešķīrusi viņam ilgi gaidīto dzīvokli. «Gaidīju, gaidīju, lūdzu, lūdzu, bet visu laiku tikai atsaka, līdz uzzināju, ka tepat netālu dzīvoklis bez jebkādas rindas piešķirts cilvēkam, kas iznācis no cietuma, jo viņiem esot priekšroka. Tad gan pacietības mērs bija pilns, gāju uz pašvaldību un izteicu visu, ko domāju. Re, un arī man dzīvoklis atradās,» gandarīts pirmās grupas invalīds. Jaunajam mājoklim bija nepieciešams remonts, toties pirmais stāvs un istaba ar atsevišķu virtuvi – pavisam citādi nekā līdz šim – kopmītņu tipa mājā. Ar draugiem veicis remontu, ārpusē atjaunojis izdrupušo lieveni, lai ar ratiem uz tā neapgāžas. Vēl Sergejs ļoti cer uz pašvaldības atbalstu, lai mājā ierīkotu pacēlāju, jo no dzīvokļa līdz pagalmam viņu šķir seši pakāpieni. Pašam ierīkot pacēlāju par vairākiem tūkstošiem latu invalīdam nav pa kabatai. Būt aktīviemSergejs katru gadu cītīgi krāj naudu, lai dotos uz rehabilitācijas kursu sanatorijā «Saki» Ukrainā. Saki pilsēta tiek uzskatīta par invalīdu pilsētu, jo tur vasarā sabrauc vairāk nekā 500 ratiņnieku. «Rodas sajūta, ka mūsu ir vairāk nekā veselo cilvēku. Lieliska rehabilitācija. Tur iepazinos ar ļoti daudziem ukraiņiem un uzzināju, ka Kijevā ir Invalīdu novusa asociācija. Stāstīju, ka arī mūsu biedrības puiši labprāt spēlē novusu, un ukraiņu draugi sāka mūs aicināt ciemos uz mačiem. Piemēram, pagājušajā gadā Odesā ieņēmām pirmo un trešo vietu. Šogad septembrī bijām uz pirmo atklāto Eiropas čempionātu novusā invalīdiem, tur es ieguvu otro vietu, bet Vadims – ceturto. Esam aicināti arī uz Maskavu, kur ļoti vēlamies aizbraukt, tikai nepieciešams finansiāls atbalsts, tāpēc cītīgi meklējam sponsorus,» stāsta Sergejs. «Ēdelveisa» mērķis ir būt aktīviem. Divi biedrības puiši spēlē ratiņbasketbolu un divus gadus pēc kārtas kļuvuši par Latvijas čempioniem. Labi sniegumi uzrādīti nesenajā Jelgavas Sporta dienā. «Gribam oficiāli reģistrēt savu novusa komandu, bet, lai to izdarītu, jāpārvar tik liela birokrātija, ka vieglāk ir pārstāvēt Ukrainas komandu. Sanāk, ka uz sacensībām braucam pārstāvēt Latviju, savu pilsētu, bet darām to uz entuziasma pamata, jo ne dome, ne valsts līdzekļus tam neatvēl. Gribam izveidot oficiālu pilsētas invalīdu novusa komandu, kas pārstāvētu Jelgavu dažādos mačos, bet pašvaldība atsaka atbalstu – neesot perspektīvs sporta veids,» sūrojas Sergejs. Puiši ratiņkrēslos labprāt apmeklētu sporta un trenažieru zāles, taču visur tiek prasīta nauda. Ar sportu viņi galvenokārt nodarbojas sanatorijās un katrs savās mājās. Nodokļus nemaksāja, pensija nepienākasAgrā jaunībā Sergejs strādājis meža darbos un celtniecībā, nedomājot par rītdienu, veicis melno darbu, par ko nodokļus darba devējs nav maksājis. Tagad, kad palicis darbnespējīgs, viņš to nožēlo, jo invaliditātes pensiju saņemt nevar – nav trīs gadu darba stāža. Sergeja ienākumi ir 45 latu invaliditātes pabalsts, un 100 latu aprūpes pabalstu maksā ES. Pirms gada viņš un vēl divi «Ēdelveisa» puiši, pateicoties Eiropas atbalstam, varēja strādāt oficiālu darbu – savā birojā kārtot dažādus dokumentus, plānot un realizēt biedrības aktivitātes, meklēt sponsorus, par ko saņēma atalgojumu. Sergejs stāsta, ka līdz darba stāžam pietrūkst vēl pavisam maz, tad invaliditātes pensija būšot 77 lati. Medicīna attīstās, bet Sergejs uz to, ka reiz atkal spēs staigāt, lielas cerības nelolo. «Esmu konsultējies ar ārstiem Ukrainā, Maskavā un citur – manā gadījumā pagaidām nekas tāds, kas ļautu atkal staigāt, nav izdomāts. Dzirdēts par dažādiem eksperimentiem, bet uzskatu, ka tie veselību vairāk bojā nekā palīdz. «Vaivaros» iepazinos ar meiteni, kura bija tāda pati kā es – ratiņkrēslā –, viņa riskēja, maksāja naudu un piekrita eksperimentālai operācijai, taču kļuva vēl sliktāk, un tagad viņa ir pavisam uz gultas. Esmu samierinājies, ka labāk nebūs, bet arī tagad nav ne vainas – mana dzīve nav apstājusies, tikai drusku citādi pavērsusies. Svarīgi, ka es savu dzīvi nevelku, bet dzīvoju un esmu priecīgs par to,» secina Sergejs.
