Meža fakultātē asistenta amatā sāku strādāt tāltālajā 1976. gadā. Mana alga toreiz bija 105 rubļi «uz papīra» – par to vajadzēja paēst pašam un ģimenei, nomaksāt nelielos sadzīves rēķinus, apģērbties un apauties. Vārdu sakot – ne spoži!Tā gada septembris izrādījās tukšs – bez nodarbībām studentu brīvlaika dēļ –, un es izlēmu uz kādu nedēļu apciemot tēvu un māti Zebrenes pagastā. Palīdzēšu norakt kartupeļus, nolasīt ābolus, un par to cerēju iegūt kādu cūkas šķiņķa gabalu un sviesta pikuci. Sēdos autobusā Jelgava – Saldus, aizbraucu līdz Bikstiem, un tur vajadzēja gaidīt nākamo transportlīdzekli, kas mani aizvestu līdz Zebrenei. Netālu no ceļu krustojuma tajos gados atradās varena celtne, kurā patērētāju biedrības darbinieki kāva nopirktos lopiņus, nodīrāja, sadalīja gabalos un tad aizsūtīja uz ēdnīcām un pārdotavām. Autobusu gaidīju vakara stundā, kad minētajā kompleksā darba duna jau bija beigusies, tādēļ riskēju celtnei tuvoties un intereses dēļ izlasīt uz durvīm piespraustās lapiņas. Viena no tām vēstīja: «Uzpērkam sālītas sēnes, cena 70 kap./kg.» Šāds paziņojums mani nedaudz ieinteresēja, jo kāda studiju laika paziņa stāstīja, ka sēņu laikā viņa ņemot bezalgas atvaļinājumu un braucot peļņā uz Taurkalni.Izrādījās, ka tēva mājās kartupeļi jau norakti, nākamā diena izvērsās lietaina, un slapjus ābolus lasīt un nolikt ziemas glabāšanai nebija nopietni. Es paņēmu grozu un devos uz netālo mežu, kura takas un sēņu augšanas vietas man bija palikušas atmiņā kopš bērnības.Tas bija rudens sākums – baraviku laiks beidzies, toties stundas laikā savu groziņu pielasīju ar cūcenēm, bērzlapēm un alksnenēm; ņēmu, protams, tikai tādas, ar kurām nebūtu neērti braukt uz tirgu.Sēņu tālāko apstrādi – vārīšanu, susināšanu un sālīšanu – uzticēju mātei. Atnesu vēl pāris grozu, un pēc dienām trim man jau bija liels spainis skaistu sālītu sēņu. Aizvedu tās uz Bikstiem, tur sēņu pieņēmējs bez jebkādiem komentāriem produkciju nosvēra un samaksāja gandrīz deviņus rubļus. Nu man «amats» bija rokā. Paralēli ābolu lasīšanai es katrā brīvā brīdī aizlavījos uz mežu – jau ar diviem lieliem groziem rokās – un šķinu sēnes, vairs neskatīdamies uz tārpu bojājumiem. Neēdamās, protams, nelasīju (tās es kā biologs labi pazinu), toties celmenes vācu klēpjiem vien, neskatīdamies, vai tās ir jaunas vai vecas.Sēņu vārīšanu nu es pārņēmu savā ziņā. Mana politika bija ar putu karoti nosmelt tārpus, kas, sēnēm vāroties, izlīda no kātiņiem un cepurītēm un uzpeldēja virspusē.Tuvākās apkārtnes mežus ātri vien aplasīju, tad ķēros pie brāļa motocikla ar blakusvāģi un pārcēlos uz tālākiem rajoniem. Blakusvāģī stabili ievietojās četri kartupeļu grozi, ar tiem pietika, lai piepildītu divus sēņu vārāmos katlus.Mans koncerns darbojās teicami – uguns zem sēņu vārīšanas katliem gandrīz vai neizdzisa; atvaļinājumu no nedēļas pagarināju uz desmit dienām. Tad, šķiroties no Zebrenes un Bikstiem, nodevu pēdējo produkciju un, Jelgavas autobusu gaidot, saskaitīju savu ieguvumu – biju nopelnījis 170 rubļu. Par tiem nopirku jaunu veļas mazgājamo mašīnu, un atlika vēl kāds nieks dažādiem našķiem. Kopš tā rudens aizgājušie 36 gadi ir pietiekams noilgums, lai mani neviena iestāde vairs nesodītu par tārpainu sēņu pārdošanu sagādei. Un tomēr – no tā laika es, pusdienodams restorānā vai kafejnīcā, konsekventi atsakos pasūtīt sēņu salātus: ej nu saproti – varbūt tās sēnes arī lasījis tāds pats blēdīgs piegādātājs, kāds savulaik esmu bijis es.
