Iemūžināt sevi kā dēli, ielikt bildīti globālajā tīmeklī un sacensties pūšanā un elšanā, kuram sanācis ideālāk «noplankēt» uz tilta margām, pudeļu kakliņiem vai līganās koku galotnēs. Garlaikotajam rietumniekam vēl nesen par visu svarīgāk bija guļus, stāvus vai slīpi, bet nostutēties absolūti taisnā pozā un interneta sabiedrībā padižoties par to. Savukārt garlaikotie ķīnieši spēruši plankingam neraksturīgi platu soli tālāk un pārsteiguši tīmekļotājus ar špagatingu. Demonstrējot vingrotājiem cienīgu lokanību, viņi pozē skaisti iestutējušies durvju ailās. Publika elš. Racionālais kodols te nav svarīgākais.To pašu spriežu, vērojot oktobra vēja dauzīšanos rudens lapu zeltā. Katru gadu tas pats – spurainais vienkārši ir klāt, haotiski raudams, griezdams virpulī un pārvērsdams slidenos dubļos tikai pavasarī izloloto maigo zaļumu. Ziemā koki ies dusēt. Tamdēļ mazās «virtuvītes» veras ciet un kā vairāk nevajadzīgas, pēdējā sveicienā košās krāsās salutējot, sevi zaudē, lai nākamajā sezonā dotu vietu jaunajām lapām. Kam te vēl vajag vēju?Tāpēc varbūt kā tādam Sprīdītim vajadzētu mēģināt to reizi pa visām reizēm sagūstīt? Vismaz pasaulē būtu kārtība un miers no viņa nekoordinētās ālēšanās. Lai stumda mākoņus un atstāj zemi mierā! Ha, nu, protams, tie taču murgi, jo vēja ķeršana neiespējamības dēļ novietota bezjēdzīgo nodarbju plauktā. Tomēr nez kāpēc daudziem no mums tas kļuvis bezgala mīļš. Mēģināt ķert vēju un palikt tukšā var ne tikai sekojot rudens lapu, smilšu, putekļu vai atkritumu saraustītajai dejai vai pēkšņai matu plandoņai. Pagrūst šai rīcībai tāpat spēj pasaulīgā zūdīšanās. Tāpēc bieži vien kā tādi kucēni pēc mānekļa arī mēs jožam dzīves rūpēs, neapzinādamies, ka tādējādi velti tērējam savus spēkus un nervu šūnas. Ja jau, kā sacījis gudrais Sālamans – virs zemes nav nekā jauna, neskatoties uz visu savu bagātību, cilvēks reiz mirst, prieku, vienalga, maina bēdas, šķībo nevar dabūt taisnu un līdz ar atziņu vairojas vilšanās –, mums tomēr derētu likt to vēja ķeršanu mierā? Lai tas pūš un ārdās, bet mēs raudzīsimies pāri sīkumainības saceltajiem putekļiem. Ir taču daudz stabilāku lietu par vēju. Ko teiksiet, piemēram, par pulētiem godaprāta un taisnīguma akmeņiem?
