Aktieris Dainis Ozoliņš: «Biju lēti noticējis, ka esmu tikpat patīkams cilvēks kā Jančuks no seriāla «Dzīvoklis»».
Pirms dažām dienām aktieri Daini Ozoliņu satieku darba pilnām rokām. «Kurš gan rudens nav ražīgs? Skalbe rakstījis – kad lapas ir nobirušas un augļi novākti, es vēl atrodu šur tur pie kailiem zariem, kuriem lietus nemitīgi ver savas bālās, nespodrās krelles, vēsas, sarkanas ogas. No viņu rūgtās sulas sirds top atkal stipra un jauna,» sev raksturīgajā manierē teic mākslinieks, vien piebilzdams, ka arī tāda rosīšanās, kad no A līdz Z jānovada kāds pasākums, viņam dod spēku katrai jaunai dienai. Kā tādam zirgam – jo vairāk krauj ratos, jo vieglāk tikt uz priekšu –, viņš smejas.Šoreiz «ratos» paša izlolotā muzikāli literārā kluba «Lai top!» pirmā tikšanās latviešu teātra tēva Ādolfa Alunāna memoriālajā mājā 17. oktobrī pulksten 15. Programmā vietai un aktiera radošajam garam atbilstoša spēle ar tautasdziesmu virknēm, dzeju, dziesmu un atmiņu stāstījumu krellēm. Ne velti D.Ozoliņš šajā pasākumā sevi piesaka tieši kā Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes Muzikālās komēdijas nodaļas absolventu, kā arī lielu teātra vēstures cienītāju un glabātāju.– Tas nav nejauši, ka uz pasākumu esat aicinājis trīs ievērojamas dāmas, kurām, starp citu, jau pāri 90, – Jaunatnes teātra aktrisi un folkloras teicēju Elvīru Baldiņu, Nacionālā teātra trupas inspektori, izrāžu vadītāju un aktrisi Anitu Tamulēnu, kā arī kādreizējo jelgavnieci aktrisi un radiofona diktori Valdu Kalnrozi, kura savu dalību veselības stāvokļa dēļ gan ir atteikusi. Jā, 1943. gadā viņas visas spēlēja režisora Voldemāra Pūces iestudētajā Ibsena izrādē «Brands». Valda Kalnroze bija Agnese, bet Elvīra Baldiņa spēlēja otru sieviešu lomu. Tieši pirms iestudējuma par kādas avīzes izplatīšanu Anita Tamulēna uz vairākām dienām tika aizturēta. Kad fakti noskaidrojās un viņa atgriezās, visas galvenās lomas jau bija sadalītas. Tāpēc Anitai bija jāspēlē ubadze. Tas bija pēdējais Latvju drāmas teātra iestudējums. Pēc tam kolektīvu likvidēja.Ir skumji, ka Valda nevarēs ierasties. Taču šim notikumam viņa man uzticējusi savu atmiņu stāstījumu, kas ierakstīts diktofonā, kā arī retus fotouzņēmumus. Pasākumā piedalīsies vēl arī Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vēsturniece Margita Mantiņa un koncertmeistare Guntra Minkevica.– Literāri muzikālā kluba «Lai top!» pirmā tikšanās, lai arī bezmaksas, paredzēta darbadienas vidū. Vai nebaida pustukša zāle?Esmu plānojis, lai vecākā paaudze varētu atnākt un aiziet mājās pa gaismu. Pirms sešiem gadiem, kad organizējām līdzīgu pasākumu «Ē, pasaulīt baltā!», arī domājām – kas tad nāks? Normāli zālē bija 30 vietas, bet sabāzās kādi 50. Cits citam uz galvas kāpa. Cilvēki šo žanru ņem pretī, jo man vienmēr ir kāds priekšnesums, kurā varu visus iesaistīt.– Reiz minējāt, ka mūsdienu šovu jeb, kā agrāk sauca, kolhozu pasākumu pie galdiem un privātu jubileju vadīšana, kas aktieriem ir laba iespēja piepelnīties, krīzes laikā strauji gājusi mazumā. Ar ko vēl piepildāt savu radošo ikdienu? Jau trīs gadus strādāju projektā, ko nosaucu «Kokteiļromāns». Vācu materiālus par dziesmu spēļu rašanos līdz mūsdienām. Gribēju to veidot kā stāstu ar anekdotēm, interesantiem notikumiem, operešu komponistiem, Operetes teātra aktieriem, kas tur strādājuši. Ir veselas dzimtas, kas šim žanram atdevuši visu savu mūžu. Piemēram, Šteinbergi. Cerēju uz Kultūrkapitāla fonda stipendiju – man taču jābrauc pie cilvēkiem, vajadzīga ceļa nauda, jānopērk ziedi. Lūdzu palīdzību, lai varētu projektu realizēt. Man nav vajadzīga milzīga summa. Kaut nedaudz, lai varētu, piemēram, koncertmeistaram simboliski iedot. Taču grāmatu būs grūti pabeigt, jo nevaru atrast cilvēku, kurš gribētu iesaistīties. Visos laikos bijis tā, ka vieni par opereti ir sajūsmā, bet otri nicina. Bija tāds gadījums – kad kļuvu par Operetes teātra aktieri, braucām koncertā ar ļoti smalkiem Drāmas teātra aktieriem. Viens no viņiem teica – ja viņš iekāps šajā autobusā, nebraukšu! Koncerta organizatore, zinādama, ka man ir daudz repertuāra, viņam sacīja – labi, tad kāpiet ārā! Uzskatu, ka šajā projektā esmu ieguldījis milzīgu darbu. Taču, ja viens cilvēks var pateikt – tad jau jūs gribēsiet, lai arī par jūsu darbu maksā! –, sapratu, ka man nav daudz uz ko cerēt, un no pēdējā pabalsta, ko piešķīra, atteicos.– Tas atklāj šo cilvēku attieksmi pret teātra vēsturi un kultūru kopumā. Man tā arī pateica – ko jūs atkal ņematies gar tiem miroņiem! Patlaban cilvēki vairāk piesaistīti internetam. Ja viens rakstā pielaidis kļūdu, visi nākamie jau nemeklē oriģinālu, bet šo kļūdu kopē. Tas, ko jūs atradīsiet internetā, būs arī ļoti formāli un sausi. Savukārt man patīk pirmavoti. Ja saliksiet kopā daudzus avotus, radīsies glezna. Kāpēc tad cilvēki iet uz teātri? Tieši šīs atmosfēras dēļ. Lai nokļūtu citā pasaulē. Tāpēc apzinos, ka varu pastāstīt nevis sausā informatīvā veidā, bet iekrāsotu. Tamdēļ arī uz saviem pasākumiem aicinu dažādus cilvēkus. Piemēram, Anita Tamulēna. Tās aizturēšanas dēļ viņai toreiz nedeva lomas, bet izmantoja tā saucamajiem ielēcieniem. Lielākoties noticies tā – vakara stundā ar eksemplāru rokā pie viņas ierodas Amtmanis-Briedītis. Rītā pirmizrāde – jālec Elzas Radziņas lomā, jo viņai savukārt steidzami jādublē cita aktrise. Tagad izrādes tādēļ atceļ. Agrāk nekas tāds nebija iedomājams. Tā ir cieņa pret skatītāju. Viņš pucējies, gājis pie friziera, pircis biļetes, mērojis ceļu, lai uzzinātu, ka nekā nebūs. Taču jaunā paaudze nav vainīga, ka viņu smadzenes skalo ar kretīniskām filmām. Mēs uzaugām un par tādu pornogrāfiju nezinājām, bet vai tāpēc neapprecējāmies, mums bērnu nav vai kaut kā šajā ziņā pietrūktu? Tamdēļ nevajag noniecināt jaunos cilvēkus. Viņu attieksme tāpēc tāda, ka neko citu nav redzējuši. Nevar salīdzināt.– Vairākus gadus tautā dzīvojāt, un jūs turpina pazīt kā Jančuku no Latvijas Televīzijas seriāla «Dzīvoklis». Kā ar to sadzīvojat?Tam ir gan labā, gan sliktā puse. Biju lēti noticējis, ka esmu tikpat patīkams cilvēks kā tas tēls. Piemēram, tāds gadījums. Rīgā uz ielas aptur ļoti lepns limuzīns, izkāpj dāma kažokā un nāk pie manis. Paliek jocīgi, jo man tādu paziņu nav. Taču viņa saka – paldies jums par to lomu un seriālu. Lai gan tas ir padumjš, tajā nav nekā ļauna. Varam ar bērniem droši vakarā skatīties, nebaidoties, ka viņi saņems kādu negatīvu informāciju. Taču bija arī tā – vienā pasākumā, ko vadu, manā runāšanas laikā kāda kundze nāk pāri zālei, ķer pie vestes un teic: «Es uz šādiem pasākumiem, māksliniek, principā neeju, bet šoreiz atnācu, jo gribēju redzēt, vai dzīvē esat tikpat stulbs kā šajā seriālā.» Visa zāle sastinga. Sacīju viņai – mīļā kundze, jūs neesat velti iztērējusies, jo dzīvē esmu vēl stulbāks. Kā seriāla varoni mani aicināja uz tik daudziem pasākumiem, ka visu nevarēju paspēt. Arī patlaban to piemin. Piemēram, uz Jelgavas novada svētkiem šovasar mani aicināja nevis kā Daini Ozoliņu, bet kā Jančuku. Tas ir ne tikai pagodinoši, bet reizēm arī pazemojoši.– Vai pats skatāties mūsdienu seriālus? Piemēram, «Ugunsgrēku»?Nē! Dažas sērijas paskatījos, bet pārtraucu, jo sākās nelaimes. Arī «Hameleonu rotaļas» skatījos līdz brīdim, kad sākās visas tās prātā sajukšanas un invaliditātes. Man ļoti nepatīk, ja apspēlē cilvēku nelaimi.– Taču seriāls «Ēnu spēles», kur jums ir epizodiska loma, tieši balstās uz noziegumiem un to izmeklēšanu…Neviens taču nepaskaidroja, par ko būs šis seriāls. Tikai tagad lasu žurnālos un uzzinu to. Vispār pēc filmēšanas trīs dienas man bija tik slikti, ka pat uzrakstīju savu pēdējās vēlēšanās vēstuli. Man bija jāspēlē bomzis Aļiks, kas slapstās pa dārziem. Tekstu atsūtīja vien pēdējā vakarā. Apsolīja, ka filmēs raiti, un līdz pievakarei būšu brīvs. Taču – uzņem vienu skatu, kā slapstos gar žogu. Tad stundu neesmu vajadzīgs. Tad nofilmē, kā lūru caur kādu caurumu, un atkal nekā. Tas notika brīvā dabā karstā dienā. Neciešu sauli. Laikam jau nervi arī bija savilkti – septiņus gadus nebiju filmējies. No karstuma, slodzes un arī attieksmes man palika fiziski slikti, ka lūdzu Dievu – atļauj nepateikt nevienam neko nievājošu, jo esmu taču uzaicināts! Turklāt nesen biju saņēmis ziņu, ka tieši dārzā atrasts miris mans jaunības draugs. Pirms tam biju nosolījies – ja mani aicinās uz kaut ko nenozīmīgu un tikai formas pēc, es neiešu. Vispār uz skatuves nekāpšu, ja tam nebūs nopietns attaisnojums. Saņēmu mācību, ka tā vairāk ielaisties nevar.– Jelgavas novada svētkos šovasar tikāt aicināts vadīt koncertu «Kā liepiņa es uzaugu, kā ābele noziedēju», veltītu Eiropas aktīvas novecošanas un paaudžu solidaritātes gadam. Vai cilvēkam ir svarīgi apzināties savu noziedēšanu?Un kas tur slikts? Kas nenozied? Kas neaiziet? Vai ābele, kas noziedējusi, kļūst sliktāka? Sākumā viņai raisās lapas, nāk saldi, rūgti augļi, tie birst. Puikām ir kur kāpt pēc āboliem. Taču šajā pasākumā Elejā nepiedalījos. Jutos slikti pēc tās filmēšanās seriālā. Bija arī vēl kādi iemesli, kāpēc palūdzu, lai meklē citu koncerta vadītāju. Starp citu, par to Eiropas gadu neko nezināju. Uzskatu, ka šāds apakšvirsraksts ir kretīnisms. Vecus cilvēkus aicina uz pasākumu, lai sagādātu viņiem jaukus brīžus, nevis pasludinātu kādu tur gadu – turklāt visā Eiropā. Mums vairs nav nekā latviska. Esam vergi inkvizīcijas apstākļos. Tagad daudzos pasākumos ieviesies un ko uzsver – rīkojam īpaši tiem vecajiem, senioriem. Bet kā lai, piemēram, jūtas cilvēks ar spieķīti, ja viņam nemitīgi atgādina, ka viņš ir klibs? Rakstiet to projektā iekšā, ja vajag naudu pasākumam, bet neskandiniet no skatuves!
