Lietaina rudens diena otrā lielākajā Anglijas pilsētā Birmingemā, kur mīt vairāk par trīsarpus miljoniem iedzīvotāju, daudz neatšķiras no saulainas vasaras vai aukstākās ziemas dienas – centra ielas mudž no cilvēkiem. Viņu vidū manas latvieša acis, lai kā negribētu, nemitīgi pamana daudzos cilvēkus ratiņkrēslos. Prasu draugiem, kas šajā valstī dzīvo jau pāris gadu, vai tiešām tur ir būtiski vairāk cilvēku ar īpašām vajadzībām nekā Austrumeiropas valstīs. «Nē!» skan pārliecinoša atbilde. «Viņi vienkārši šeit var justies tāpat kā pārējā sabiedrība – doties ielās un baudīt visus labumus, kas pieejami citiem.»Pirms kāda mēneša, lūkojoties pa logu, nopriecājos, ka Jelgavas pašvaldības aģentūras «Pilsētsaimniecība» komisija, pārbaudot pabeigto Raiņa ielu, lēnā solī dodas pa ietvēm, un viņu vidū ir cilvēks ratiņos. Tā bija pavisam praktiska darbu kvalitātes pārbaude, jo ne jau staigājošais var būt eksperts, vai uzbrauktuves nav par slīpu un pārejās apmales par augstu. Spilgts piemērs tam ir salīdzinoši nesen uzbūvētā tirdzniecības centra «Pilsētas pasāža» administrācijas rīcība, pie invalīdiem paredzētās (otrajā stāvā!) tualetes durvīm uzliekot zīmīti, ka atslēga atrodama stāvu zemāk. Man negribētos apgalvot, ka Birmingemā vai kādā citā attīstītā Eiropas lielpilsētā būtu daudz labākas ietves, kas ļauj ratiņniekiem paceltu galvu ripināties visur, kur vien sirds kāro. Tas ir attieksmes jautājums. Gan pašu ratiņos ieslodzīto, gan apkārtējās sabiedrības attieksmes. Bez liekulīgas izteiksmes sejā rietumvalstīs cilvēki piesteidzas pie ratiņos sēdošajiem pat tad, ja viņi neko nelūdz. Kad iemācīsimies invalīdu uzlūkot kā tikpat pilnvērtīgu kā paši sevi, kad cilvēki ar īpašākām vajadzībām sadūšosies būt drosmīgāki un biežāk dosies ielās, ne tikai uz tām skumji noraudzīsies pa logu, arī Jelgavas jaunizbūvētās un rekonstruētās ielas, ietves un pie lielveikalu ieejām apzīmētās mašīnu stāvvietas varētu kalpot visiem, ne tikai dažiem sabiedrības locekļiem.
